Atšķirības starp "Latvijas Republikas Pagaidu valdība" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
[[16. aprīļa pučs|16. aprīļa pučā]] tika gāzta, daļa ministru arestēti, bet pārējie paglābās Liepājas reidā uz kuģa "Saratov", kur tos apsargāja Lielbritānijas un Francijas kara kuģi. Liepājā tika saformēts t.s. [[Brimmera-Borovska kabinets]], bet 10. maijā to nomainīja [[Niedras valdība|A.Niedras kabinets]]. Pēc [[Latvijas zemessardze]]s sakāves [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]], 24.06.1919. A.Niedras vadītā Latvijas Pagaidu valdība pasludināja pašatlaišanu. | [[16. aprīļa pučs|16. aprīļa pučā]] tika gāzta, daļa ministru arestēti, bet pārējie paglābās Liepājas reidā uz kuģa "Saratov", kur tos apsargāja Lielbritānijas un Francijas kara kuģi. Liepājā tika saformēts t.s. [[Brimmera-Borovska kabinets]], bet 10. maijā to nomainīja [[Niedras valdība|A.Niedras kabinets]]. Pēc [[Latvijas zemessardze]]s sakāves [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]], 24.06.1919. A.Niedras vadītā Latvijas Pagaidu valdība pasludināja pašatlaišanu. | ||
| − | Pēc Antantes misijas pārstāvju pieprasījuma, K.Ulmanis sastādīja jaunu Pagaidu valdības (kopš 28.06.1919. ''Pagaidu valdība'' tika dēvēta par "Ministru kabinetu") sastāvu, iekļaujot valdībā arī 3 minoritāšu pārstāvjus (kuru skaitu pēc Vācijas armijas evakuācijas no LR teritorijas samazināja līdz 2). Pēc Latgales ieņemšanas un [[LSPR armija]]s sakaušanas un izdzīšanas no Latvijas teritorijas, noslēdza pamieru ar [[KSFPR]] (11.08.1920. noslēdza miera līgumu par savstarpējo robežu atzīšanu). 1919. gadā izveidoja [[Aizsargi|Aizsargu]] organizāciju. 1920. gadā uzsāka agrārreformu. | + | Pēc Antantes misijas pārstāvju pieprasījuma, K.Ulmanis 13. jūlijā sastādīja jaunu Pagaidu valdības (kopš 28.06.1919. ''Pagaidu valdība'' tika dēvēta par "Ministru kabinetu") sastāvu, iekļaujot valdībā arī 3 minoritāšu pārstāvjus (kuru skaitu pēc Vācijas armijas evakuācijas no LR teritorijas samazināja līdz 2): |
| + | * ministru prezidents - K.Ulmanis | ||
| + | * ārlietu ministrs - Z.Meierovics | ||
| + | * apsardzības ministrs - D.Simonsons | ||
| + | * skolu ministrs - K.Kasparsons | ||
| + | * satiksmes un darba ministrs - T.Hermanovskis | ||
| + | * tirdzniecības un rūpniecības ministrs - J.Zēbergs | ||
| + | * tieslietu ministrs - E.Magnuss | ||
| + | * finanšu ministrs - R.Erharts | ||
| + | * valsts kontrolieris - P.Mincs | ||
| + | * iekšlietu ministrs - A.Bergs (no 08.12.) | ||
| + | |||
| + | Pēc Latgales ieņemšanas un [[LSPR armija]]s sakaušanas un izdzīšanas no Latvijas teritorijas, noslēdza pamieru ar [[KSFPR]] (11.08.1920. noslēdza miera līgumu par savstarpējo robežu atzīšanu). 1919. gadā izveidoja [[Aizsargi|Aizsargu]] organizāciju. 1920. gadā uzsāka agrārreformu. | ||
''Pagaidu valdības'' pilnvaras beidzās līdz ar [[Latvijas Republikas Satversmes Sapulce]]s sasaukšanu 01.05.1920. (12.06.1920. ''Pagaidu valdības'' vietā stājās [[Latvijas Republikas Satversmes Sapulce]]s izveidotais Ministru kabinets). | ''Pagaidu valdības'' pilnvaras beidzās līdz ar [[Latvijas Republikas Satversmes Sapulce]]s sasaukšanu 01.05.1920. (12.06.1920. ''Pagaidu valdības'' vietā stājās [[Latvijas Republikas Satversmes Sapulce]]s izveidotais Ministru kabinets). | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 23. februāris, plkst. 18.39
Latvijas Pagaidu valdība - 18.11.1918. proklamētās Latvijas Republikas valdība, ko 19.11.1918. izveidoja Latvijas Tautas padomes sēdē. To veidoja 11 ministri un valsts kontrolieris (pilnībā nokomplektēta 20.12.1918.).[1] Sakarā ar LSPR bruņoto spēku uzbrukumu, 1919. gada 3. janvārī evakuējās uzMītavu (mūsd. Jelgava), pēc tam uz Lībavu (mūsd. Liepāja).
16. aprīļa pučā tika gāzta, daļa ministru arestēti, bet pārējie paglābās Liepājas reidā uz kuģa "Saratov", kur tos apsargāja Lielbritānijas un Francijas kara kuģi. Liepājā tika saformēts t.s. Brimmera-Borovska kabinets, bet 10. maijā to nomainīja A.Niedras kabinets. Pēc Latvijas zemessardzes sakāves Cēsu kaujās, 24.06.1919. A.Niedras vadītā Latvijas Pagaidu valdība pasludināja pašatlaišanu.
Pēc Antantes misijas pārstāvju pieprasījuma, K.Ulmanis 13. jūlijā sastādīja jaunu Pagaidu valdības (kopš 28.06.1919. Pagaidu valdība tika dēvēta par "Ministru kabinetu") sastāvu, iekļaujot valdībā arī 3 minoritāšu pārstāvjus (kuru skaitu pēc Vācijas armijas evakuācijas no LR teritorijas samazināja līdz 2):
- ministru prezidents - K.Ulmanis
- ārlietu ministrs - Z.Meierovics
- apsardzības ministrs - D.Simonsons
- skolu ministrs - K.Kasparsons
- satiksmes un darba ministrs - T.Hermanovskis
- tirdzniecības un rūpniecības ministrs - J.Zēbergs
- tieslietu ministrs - E.Magnuss
- finanšu ministrs - R.Erharts
- valsts kontrolieris - P.Mincs
- iekšlietu ministrs - A.Bergs (no 08.12.)
Pēc Latgales ieņemšanas un LSPR armijas sakaušanas un izdzīšanas no Latvijas teritorijas, noslēdza pamieru ar KSFPR (11.08.1920. noslēdza miera līgumu par savstarpējo robežu atzīšanu). 1919. gadā izveidoja Aizsargu organizāciju. 1920. gadā uzsāka agrārreformu.
Pagaidu valdības pilnvaras beidzās līdz ar Latvijas Republikas Satversmes Sapulces sasaukšanu 01.05.1920. (12.06.1920. Pagaidu valdības vietā stājās Latvijas Republikas Satversmes Sapulces izveidotais Ministru kabinets).
Skat. arī: Latvijas padomju valdība, Latvijas pagaidu padomju valdība, Niedras valdība
Atsauces un piezīmes
- ↑ Ministru kabinetu veidoja tikai etniskie latvieši. Citu vietējo tautu pārstāvji tika pielaisti zemākos amatos. Kopā 1918. gada decembrī tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K.Kellers (Baltiešu demokrātiskā partija), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A.Klots (Baltiešu progresīvā partija), par Valsts kontrolieri - E.Rozenbergs (Baltiešu progresīvā partija).
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens, Rīga, 2001., 86. lpp.
- Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti. // Latvijas vēsture. 1991. 3, 3.-9.lpp.; 1992. 1(4), 3.-13.lpp.
- Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. // Latvijas vēsture. 1998. 3(31) 20.-24.lpp.; 4(32) 6.-14.lpp.; 1999. 1(33) 46.-54.lpp.
- Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. - A.Gulbis, Rīga, 1930. 65.-73.lpp.
