Atšķirības starp "Kurzemes un Zemgales hercogiste" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
43. rindiņa: 43. rindiņa:
 
* [[Pēteris Ernsts fon Bīrons (Kurzemes un Zemgales hercogs)|Pēteris]] (1764.-1795.)
 
* [[Pēteris Ernsts fon Bīrons (Kurzemes un Zemgales hercogs)|Pēteris]] (1764.-1795.)
 
|}
 
|}
−
'''Kurzemes un Zemgales hercogiste''' (lat. ''Ducatus Curlandiae et Semigalliae'' - 1561.-1795.) - [[Žečpospoļita]]s province, [[Karalis|karaļa]] piešķirts feodāls [[lēnis]] mūsdienu Latvijas teritorijā - lielākā daļa Kurzemes un Zemgales. Krievijas imperatoriem pārņemot Žečpospoļitas karaļu kā lēņa kungu tiesības, tie piešķīra hercoga titulu sev un likvidēja hercogisti, padarot to par administratīvu vienību: "[[Kurzemes guberņa|Kurzemes guberņu]]". Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā. Hercoga varu ierobežoja Žečpospoļitas karaļa augstākā vara un vietējās muižniecības privilēģijas. Līdz 1617. gadam vietējā zemes pārvalde saglabājās no ordeņa laikiem. Šajā gadā Kulmas [[Bīskaps|bīskapa]] J. Kučborska vadītā komisija izstrādāja hercogistes satversmi, t.sk. [[Valdības formula|Valdības formulu]] un likumu krājumu – [[Kurzemes statūti|Kurzemes statūtus]]. Šo satversmi, kuru izsludināja 1617. gada 18. martā, uzskata par vienu no senākajām konstitūcijām Eiropā. Tā noteica hercogistes valstisko iekārtu, valsts varas orgānu un amatpersonu funkcijas un kompetenci, kā arī administratīvo iedalījumu. Valdības formula sadalīja hercogisti 4 virspilskunga tiesās – Mītavas, Sēlpils, Tukuma un Goldingenas tiesā, tās savukārt 8 pilskungu iecirkņos un draudzēs. Pēc 1617. gada muižnieku landtāgiem bija jāsanāk kopā divas reizes gadā Mītavā. Kaut 1561. gadā noslēgtais ''[[Pacta Subiectionis]]'' hercogistes robežas noteica kā galīgas, tomēr jau Gothards Ketlers un arī viņa pēcnācēji ne vien veltīja daudz pūļu Piltenes apgabala<ref>Kopš 1561. gada Piltenes bīskapija, neskatoties uz Žečpospoļitas karaļa Sigismunda II solījumiem nodot to Gotharda Ketlera pakļautībā, administratīvi bija tieši pakļauta karalim un realizēja patstāvīgu, no hercogistes neatkarīgu politiku. Kurzemes hercogu, īpaši hercoga Jēkaba mēģinājumi pārņemt arī šī apgabala pārvaldi, vienmēr izsauca vietējās muižniecības pretestību. XVII gs. otrajā pusē sākušās sarunas par savstarpējā līguma noslēgšanu ilga vairāk nekā 30 gadu, līdz hercogam Fridriham Kazimiram 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu.</ref> pievienošanai hercogistei, bet arī Grobiņas apgabalu<ref>Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. Un tikai 1609. gadā Gotharda jaunākais dēls Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to hercogistei.</ref> un pretendēja iegūt vairākas pierobežas teritorijas. Hercogu rezidence atradās vispirms Sēlpilī, tad [[Latvijas vietvārdu vēsturiskie nosaukumi|Goldingenā]], kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās [[Latvijas vietvārdu vēsturiskie nosaukumi|Mītavas]] pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu). Pēc t.s. ''[[Kostjuško sacelšanās|Kostjuško sacelšanās]]'' (pol. ''Powstanie kościuszkowskie'') apspiešanas Žečpospoļita kā valsts ''de facto'' praktiski vairs neeksistēja, un 1795. gada 18. martā Kurzemes muižnieki manifestēja vasalitātes attiecību saraušanu, par savu lēņa kungu izvēloties jauno Žečpospoļitas ziemeļaustrumu zemju īpašnieku [[Krievijas impērija|Krievijas imperatori]] (1795. gada 24. oktobrī uzvarētājvalstis sadalīja savā starpā atlikušo Žečpospoļitas teritoriju, 25. novembrī karalis [[Staņislavs II Poņatovskis (Žečpospoļitas karalis)|Staņislavs II]] demisionēja un Žečpospoļita ''de iure'' kā valsts pārstāja pastāvēt).
+
'''Kurzemes un Zemgales hercogiste''' (lat. ''Ducatus Curlandiae et Semigalliae'' - 1561.-1795.) - [[Žečpospoļita]]s province, [[Karalis|karaļa]] piešķirts feodāls [[lēnis]] mūsdienu Latvijas teritorijā - lielākā daļa Kurzemes un Zemgales. Krievijas imperatoriem pārņemot Žečpospoļitas karaļu kā lēņa kungu tiesības, tie piešķīra hercoga titulu sev un likvidēja hercogisti, padarot to par administratīvu vienību: "[[Kurzemes guberņa|Kurzemes guberņu]]". Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā. Hercoga varu ierobežoja Žečpospoļitas karaļa augstākā vara un vietējās muižniecības privilēģijas. Līdz 1617. gadam vietējā zemes pārvalde saglabājās no [[Livonijas ordenis|ordeņa]] laikiem. Šajā gadā Kulmas [[Bīskaps|bīskapa]] J. Kučborska vadītā komisija izstrādāja hercogistes satversmi, t.sk. [[Valdības formula|Valdības formulu]] un likumu krājumu – [[Kurzemes statūti|Kurzemes statūtus]]. Šo satversmi, kuru izsludināja 1617. gada 18. martā, uzskata par vienu no senākajām konstitūcijām Eiropā. Tā noteica hercogistes valstisko iekārtu, valsts varas orgānu un amatpersonu funkcijas un kompetenci, kā arī administratīvo iedalījumu. Valdības formula sadalīja hercogisti 4 virspilskunga tiesās – Mītavas, Sēlpils, Tukuma un Goldingenas tiesā, tās savukārt 8 pilskungu iecirkņos un draudzēs. Pēc 1617. gada muižnieku landtāgiem bija jāsanāk kopā divas reizes gadā Mītavā. Kaut 1561. gadā noslēgtais ''[[Pacta Subiectionis]]'' hercogistes robežas noteica kā galīgas, tomēr jau Gothards Ketlers un arī viņa pēcnācēji ne vien veltīja daudz pūļu Piltenes apgabala<ref>Kopš 1561. gada Piltenes bīskapija, neskatoties uz Žečpospoļitas karaļa Sigismunda II solījumiem nodot to Gotharda Ketlera pakļautībā, administratīvi bija tieši pakļauta karalim un realizēja patstāvīgu, no hercogistes neatkarīgu politiku. Kurzemes hercogu, īpaši hercoga Jēkaba mēģinājumi pārņemt arī šī apgabala pārvaldi, vienmēr izsauca vietējās muižniecības pretestību. XVII gs. otrajā pusē sākušās sarunas par savstarpējā līguma noslēgšanu ilga vairāk nekā 30 gadu, līdz hercogam Fridriham Kazimiram 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu.</ref> pievienošanai hercogistei, bet arī Grobiņas apgabalu<ref>Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. Un tikai 1609. gadā Gotharda jaunākais dēls Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to hercogistei.</ref> un pretendēja iegūt vairākas pierobežas teritorijas. Hercogu rezidence atradās vispirms Sēlpilī, tad [[Latvijas vietvārdu vēsturiskie nosaukumi|Goldingenā]], kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās [[Latvijas vietvārdu vēsturiskie nosaukumi|Mītavas]] pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu). Pēc t.s. ''[[Kostjuško sacelšanās|Kostjuško sacelšanās]]'' (pol. ''Powstanie kościuszkowskie'') apspiešanas Žečpospoļita kā valsts ''de facto'' praktiski vairs neeksistēja, un 1795. gada 18. martā Kurzemes muižnieki manifestēja vasalitātes attiecību saraušanu, par savu lēņa kungu izvēloties jauno Žečpospoļitas ziemeļaustrumu zemju īpašnieku [[Krievijas impērija|Krievijas imperatori]] (1795. gada 24. oktobrī uzvarētājvalstis sadalīja savā starpā atlikušo Žečpospoļitas teritoriju, 25. novembrī karalis [[Staņislavs II Poņatovskis (Žečpospoļitas karalis)|Staņislavs II]] demisionēja un Žečpospoļita ''de iure'' kā valsts pārstāja pastāvēt).
  
 
==== Nosaukums citās valodās: ====
 
==== Nosaukums citās valodās: ====

Versija, kas saglabāta 2008. gada 5. decembris, plkst. 15.54

Ducatus Curlandiae et Semigalliae
Duchy of Courland Coat of Arms.png
Duchie of Courland Flag.png
190px
pastāv 1561.-1795.
rezidence Mītava
sizerens Žečpospoļitas karalis
pārvalde
platība ~ ... km2
hercogi

Kurzemes un Zemgales hercogiste (lat. Ducatus Curlandiae et Semigalliae - 1561.-1795.) - Žečpospoļitas province, karaļa piešķirts feodāls lēnis mūsdienu Latvijas teritorijā - lielākā daļa Kurzemes un Zemgales. Krievijas imperatoriem pārņemot Žečpospoļitas karaļu kā lēņa kungu tiesības, tie piešķīra hercoga titulu sev un likvidēja hercogisti, padarot to par administratīvu vienību: "Kurzemes guberņu". Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā. Hercoga varu ierobežoja Žečpospoļitas karaļa augstākā vara un vietējās muižniecības privilēģijas. Līdz 1617. gadam vietējā zemes pārvalde saglabājās no ordeņa laikiem. Šajā gadā Kulmas bīskapa J. Kučborska vadītā komisija izstrādāja hercogistes satversmi, t.sk. Valdības formulu un likumu krājumu – Kurzemes statūtus. Šo satversmi, kuru izsludināja 1617. gada 18. martā, uzskata par vienu no senākajām konstitūcijām Eiropā. Tā noteica hercogistes valstisko iekārtu, valsts varas orgānu un amatpersonu funkcijas un kompetenci, kā arī administratīvo iedalījumu. Valdības formula sadalīja hercogisti 4 virspilskunga tiesās – Mītavas, Sēlpils, Tukuma un Goldingenas tiesā, tās savukārt 8 pilskungu iecirkņos un draudzēs. Pēc 1617. gada muižnieku landtāgiem bija jāsanāk kopā divas reizes gadā Mītavā. Kaut 1561. gadā noslēgtais Pacta Subiectionis hercogistes robežas noteica kā galīgas, tomēr jau Gothards Ketlers un arī viņa pēcnācēji ne vien veltīja daudz pūļu Piltenes apgabala[1] pievienošanai hercogistei, bet arī Grobiņas apgabalu[2] un pretendēja iegūt vairākas pierobežas teritorijas. Hercogu rezidence atradās vispirms Sēlpilī, tad Goldingenā, kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās Mītavas pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu). Pēc t.s. Kostjuško sacelšanās (pol. Powstanie kościuszkowskie) apspiešanas Žečpospoļita kā valsts de facto praktiski vairs neeksistēja, un 1795. gada 18. martā Kurzemes muižnieki manifestēja vasalitātes attiecību saraušanu, par savu lēņa kungu izvēloties jauno Žečpospoļitas ziemeļaustrumu zemju īpašnieku Krievijas imperatori (1795. gada 24. oktobrī uzvarētājvalstis sadalīja savā starpā atlikušo Žečpospoļitas teritoriju, 25. novembrī karalis Staņislavs II demisionēja un Žečpospoļita de iure kā valsts pārstāja pastāvēt).

Nosaukums citās valodās:

  • vāciski: Herzogtum Kurland und Sem(i)gallen
  • angliski: Duchy of Courland and Semigallia
  • poliski: Księstwo Kurlandii i Semigalii

Skatīt arī

Atsauces un skaidrojumi

  1. ↑ Kopš 1561. gada Piltenes bīskapija, neskatoties uz Žečpospoļitas karaļa Sigismunda II solījumiem nodot to Gotharda Ketlera pakļautībā, administratīvi bija tieši pakļauta karalim un realizēja patstāvīgu, no hercogistes neatkarīgu politiku. Kurzemes hercogu, īpaši hercoga Jēkaba mēģinājumi pārņemt arī šī apgabala pārvaldi, vienmēr izsauca vietējās muižniecības pretestību. XVII gs. otrajā pusē sākušās sarunas par savstarpējā līguma noslēgšanu ilga vairāk nekā 30 gadu, līdz hercogam Fridriham Kazimiram 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu.
  2. ↑ Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. Un tikai 1609. gadā Gotharda jaunākais dēls Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to hercogistei.

Galerija

  • Kurzemes un Zemgales hercogi (1895. gada grafika)

  • Herzog Kettler Coat of Arms.png

    Ketleru dinastijas hercogistes tronī ģerbonis

  • Pirmā hercogu rezidence, Kuldīgas pils (1680.)

  • hercoga tirdzniecības kuģu karogs

  • hercoga karakuģu karogs

  • prinča Frīdriha Kazimira Ketlera Holandes grenadieru pulka karogs (1673.)

Literatūra

  • Kalniņš V., Kurzemes valsts iekārta un tiesības. - Rīga, 1963.
  • Juškēvičs J., Kurzemes hercogi un viņu laikmets. - Rīga, 1935. (2. pārstrādātais izdevums, izdevniecība „Zvaigzne”: Rīga, 1993.g.)
  • Erdmanis G., Kurzemes viduslaiku pilis. - Zinātne: Rīga, 1989
  • Andersons E. Senie kurzemnieki Amerikā un Tobāgo kolonizācija. - Daugava: Stokholma, 1970.
  • Andersons E. Tur plīvoja Kurzemes karogi. - Grāmatu Draugs: Bruklina, 1970.
  • Zalsters A. E. - Hercoga Jēkaba burinieki. - Jumava: Ventspils, 2002.
  • Kurzemes un Zemgales hercogiste 1562-1795. / Radovics A. (sast.). - Stāsti un romāni: Rīga, 2007., 368. lpp. ISBN 9789984392387
  • Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561-1795). / I.Grosvalds, U.Alksnis, A.Zalsters, I.Meirovics. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 22.-34.lpp.
  • Das Herzogtum Kurland 1561–1795. Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft. Band 2 / Hrsg. von Erwin Oberländer. – Lüneburg: Verl. Nordostdt. Kulturwerk, 2001. – 307 S.: il. ISBN 3–932267–33–8

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kurzemes_un_Zemgales_hercogiste&oldid=6933"