Atšķirības starp "Livonijas ordenis" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
49. rindiņa: 49. rindiņa:
 
Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. ''viesbruņinieki'' (''Gastritter'') un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā [[Lēnis|lēni]] un kļūt par Ordeņa vasaļiem.  Ieskaitot arī vasaļus, maksimālais Ordeņa karaspēks XV gs. bija apm. 4000 vīru liels. Piļu garnizoni nebija lieli, piemēram, 1451. gadā [[Kuldīgas pils|Kuldīgas pilī]], kas bija lielākā Kurzemē, atradās komturs Johans no Stimmenas, nama komturs Dīterihs Polvike no Gellernas, divi priesterbrāļi: Gerhards Steke no Gellernas, Bernhards Šilings no Minsteres; 8 brāļi bruņinieki: Heidenrihs, Verners, Izebrants, Johans, Andrejs, Volters, Johans, Vilhelms; 3 pelēkie brāļi: Lūkass, Klauss, Johans - nevienam nebija bruņu un zirgu, izņemot komturu; pilī bija bruņas 12 vīriem, 5 vaļņu un 3 rokas bises, muca bultu, ½ muca pulvera, ½ muca sēra. 1555./56. gada Livonijas militāro spēku uzskaitē minēts, ka Kuldīgas komtureja karadarbībai spēja mobilizēt 250 jātnieku, tikpat daudz - Dinaburgas un Vezenbergas (Paides) komturejas un Rēzeknes fogteja, bet 300 jātniekus spēja dod Cēsis un Fellina (Vilande). Pārējās komturejas spēja mobilizēt krietni mazāku skaitu vīru.
 
Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. ''viesbruņinieki'' (''Gastritter'') un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā [[Lēnis|lēni]] un kļūt par Ordeņa vasaļiem.  Ieskaitot arī vasaļus, maksimālais Ordeņa karaspēks XV gs. bija apm. 4000 vīru liels. Piļu garnizoni nebija lieli, piemēram, 1451. gadā [[Kuldīgas pils|Kuldīgas pilī]], kas bija lielākā Kurzemē, atradās komturs Johans no Stimmenas, nama komturs Dīterihs Polvike no Gellernas, divi priesterbrāļi: Gerhards Steke no Gellernas, Bernhards Šilings no Minsteres; 8 brāļi bruņinieki: Heidenrihs, Verners, Izebrants, Johans, Andrejs, Volters, Johans, Vilhelms; 3 pelēkie brāļi: Lūkass, Klauss, Johans - nevienam nebija bruņu un zirgu, izņemot komturu; pilī bija bruņas 12 vīriem, 5 vaļņu un 3 rokas bises, muca bultu, ½ muca pulvera, ½ muca sēra. 1555./56. gada Livonijas militāro spēku uzskaitē minēts, ka Kuldīgas komtureja karadarbībai spēja mobilizēt 250 jātnieku, tikpat daudz - Dinaburgas un Vezenbergas (Paides) komturejas un Rēzeknes fogteja, bet 300 jātniekus spēja dod Cēsis un Fellina (Vilande). Pārējās komturejas spēja mobilizēt krietni mazāku skaitu vīru.
  
−
No XIV gs. beigām kara gadījumā arvien vairāk līga algotņus, t.s. [[Landsknehti|landsknehtus]]. [[Livonijas karš (1558.-1583.)|Livonijas kara]] beigu posmā, pēc sakāves [[Ērģemes kauja. (02.08.1560.)|Ērģemes kaujā]] Livonijas ordenis pilnīgi saira un tika likvidēts, tā teritoriju savā starpā sadalot [[Lietuvas lielkņaziste]]i un Zviedrijas karalistei. Ordeņa pēdējais landmestrs [[Gothards Ketlers]] kopā ar lielu daļu ordeņa brāļiem pārgāja luterticībā - Ordenim pašlikvidējoties,<ref>Livonijas ordeņa sekularizācijas akts notika 1562. gada 5. martā Rīgas pilī, kur Gothards Ketlers svinīgi pasniedza mestra amata zīmes, Ordeņa zīmogus, svarīgākos dokumentus, kā arī piļu un pilsētu atslēgas Lietuvas lielkņazistes kancleram Nikolajam Radzivilam (Melnajam, 1515.-1565.), kam sekoja Ketlera vasaļa uzticības zvērests Sigismundam II Augustam kā Lietuvas valdniekam, bet bijušie ordeņa brāļi zvērēja uzticību jaunajam hercogam kā viņa pavalstnieki.</ref> - un kļuva par [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s pirmo [[Hercogs|hercogu]], saņemot titulu un zemes [[Lēnis|lēnī]] no to jaunā [[Sizerens|sizerena]], Lietuvas lielkņaza. Livonijas ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.
+
No XIV gs. beigām kara gadījumā arvien vairāk līga algotņus, t.s. [[Landsknehti|landsknehtus]]. [[Livonijas karš (1558.-1583.)|Livonijas kara]] beigu posmā, pēc sakāves [[Ērģemes kauja. (02.08.1560.)|Ērģemes kaujā]] Livonijas ordenis pilnīgi saira un tika sekularizēts, tā teritoriju savā starpā sadalot [[Lietuvas lielkņaziste]]i un Zviedrijas karalistei. Ordeņa pēdējais landmestrs [[Gothards Ketlers]] kopā ar lielu daļu ordeņa brāļiem pārgāja luterticībā - Ordenim pašlikvidējoties,<ref>Livonijas ordeņa sekularizācijas akts notika 1562. gada 5. martā Rīgas pilī, kur Gothards Ketlers svinīgi pasniedza mestra amata zīmes, Ordeņa zīmogus, svarīgākos dokumentus, kā arī piļu un pilsētu atslēgas Lietuvas lielkņazistes kancleram Nikolajam Radzivilam (Melnajam, 1515.-1565.), kam sekoja Ketlera vasaļa uzticības zvērests Sigismundam II Augustam kā Lietuvas valdniekam, bet bijušie ordeņa brāļi zvērēja uzticību jaunajam hercogam kā viņa pavalstnieki.</ref> - un kļuva par [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s pirmo [[Hercogs|hercogu]], saņemot titulu un zemes [[Lēnis|lēnī]] no to jaunā [[Sizerens|sizerena]], Lietuvas lielkņaza. Livonijas ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.
  
 
Skat. arī [[Livonijas ordeņa mestru saraksts]]
 
Skat. arī [[Livonijas ordeņa mestru saraksts]]

Versija, kas saglabāta 2014. gada 9. janvāris, plkst. 11.31

Teitoņu ordenis Livonijā
130px 130px
sizereni
province 12.05.1237.-08.04.1525.
suverens ordenis 08.04.1525.-25.03.1562.
virskapituls Vendenē (Cēsīs)
tērps
  • balta mantija ar melnu krustu (1237.-1525.)
  • balta mantija ar sarkanu krustu (1525.-1562.)
hierarhija
Deutsche orden 1231-1411.jpg

Jeruzalemes Svētās Marijas Teitoņu Nama Brālība Livonijā (lat. Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam), literatūrā saīsināti dēvēts par Livonijas ordeni - Teitoņu ordeņa valdījumi jeb province (lielkomturija) Livonijā, kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves kaujā pie Saules 1236. gadā un tā atlieku inkorporēšanas Teitoņu ordenī (1237. gada Viterbijas apvienošanās). Lielmestrs iecēla jaunu Livonijas landmestru, kurš pārņēma vadību bijušajās zobenbrāļu zemēs. Līdz ar Teitoņu ordeņa izjukšanu 1525. gada 8. aprīlī, Livonijas ordenis kļuva par suverenu zemi, kuras vienīgais sizerens bija pāvests. [1]

Ordeni pārvaldīja korporatīvi vēlētas amatpersonas, kuras literatūrā zināmas kā "pavēlnieki" (lat. praeceptores, vāc. gebitiger). Ordeņa vadītājs bija landmestrs (vēlāk mestrs), kuru, atbilstoši Teitoņu ordeņa statūtiem, iecēla un atcēla virsmestrs ar ordeņa virskapitula piekrišanu; līdz ar apstiprināšanas brīdi Livonijas mestrs kļuva par vienu no svarīgākajiem pavēlniekiem Teitoņu ordenī un Livonijas provincē pārstāvēja virsmestru. Teitoņu ordeņa iekšējā hierarhijā Livonijas mestrs pēc ranga bija nākamais aiz Prūsijas mestra un tā tiešs pienākums un tiesības bija piedalīties virsmestra vēlēšanās un virskapitulos. Mestra kancelejas zīmogs tika spiests sarkanā vaskā.

Ordeņa kontrolētā teritorija aptvēra visu tagadējo Zemgali, Latgales dienvidaustrumus, zemes strēli Vidzemē uz austrumiem no Gaujas, sākot no Rīgas patrimoniālā apgabala robežām, mūsdienu Igaunijas dienvidu un centrālo daļu, aptuveni 2/3 Kursas, kopējā platībā sasniedzot aptuveni 67 000 km2. 1305. gadā Ordenis ieguva Daugavgrīvas klosteri un tā zemes, iegādājoties to no cisterciešu ordeņa, līdztekus iegūstot no tā arī valdījumus starp Lielupi un jūru, un tālāk līdz pat Gaujai, kā arī cisterciešu īpašumus Rīgas pilsētā un tās lauku novadā. Mestra rezidence līdz 1330. gadam atradās Vendenē, bet no 1330. līdz 1429. gadam – Rīgā. Ordeņa zemēs bija vairākas pilsētas - Latvijas teritorijā tās bija: Vendene (1224.), Goldingena (1355.), Volmara (1323.) un Vindava (1378.). Goldingena un Vendene XIV gadsimtā bija nozīmīgas, mūriem apjoztas, ar savu pārvaldes struktūru apveltītas Livonijas pilsētas, saimnieciski rosīgas un spēcīgas. Vindava pie pilsētas nocietinājumu mūriem tika XIV-XV. gs. mijā (pēc to izbūves bija nepieciešams izdot īpašu aizliegumu par tiem atklāti zoboties – par šī noteikuma neievērošanu draudēja sods 3 mārciņas zelta). Daļa no pilsētu iedzīvotājiem bija tirgotāji, kas apgādāja apkārtnes zemniekus ar precēm, pārsvarā – sāli, iepirka lauku ražojumus, kā arī nodarbojās ar tranzīttirdzniecību. Par to liecina Cēsu, Valmieras, Kuldīgas un Ventspils piederība Hanzas pilsētu savienībai.

Ordeņa brāļu pamatsastāvs rekrutējās no ieceļotājiem no vācu zemēm (galvenokārt Vestfālenes un Reinzemes). Kā redzam XV gs. vidū sastādītajos vizitāciju protokolos, visā Livonijas ordenī bija tikai divi brāļi, kuri bija dzimuši turpat Livonijā, bet pārējie bija iebraucēji (161 no Vestfālenes, 26 no Reinzemes un 4 no Meisenes). Līdz XVI gs. Ordenī bija aptuveni 400-500 pilntiesīgu brāļu bruņinieku, bet XVI gs. vidū vairs tikai 120-150. Bez tiem bija arī daudz garīdznieku un t.s. pusbrāļu (seržantu, amatnieku un kalpotāju) jeb melngalvju. Līdzīgi kā Teitoņu ordenī, pastāvēja t.s. "līdzbrāļu" (confratres) kategorija, kas bija pielīdzināta bruņinieka statusam. Līdzbrāļi varēja būt precējušies un ar īpašumu, no kura daļu pēc to nāves saņēma Ordenis. Par līdzbrāļiem varēja kļūt gan mecenāti - firsti un magnāti, - gan Ordeņa vasaļi.

Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. viesbruņinieki (Gastritter) un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā lēni un kļūt par Ordeņa vasaļiem. Ieskaitot arī vasaļus, maksimālais Ordeņa karaspēks XV gs. bija apm. 4000 vīru liels. Piļu garnizoni nebija lieli, piemēram, 1451. gadā Kuldīgas pilī, kas bija lielākā Kurzemē, atradās komturs Johans no Stimmenas, nama komturs Dīterihs Polvike no Gellernas, divi priesterbrāļi: Gerhards Steke no Gellernas, Bernhards Šilings no Minsteres; 8 brāļi bruņinieki: Heidenrihs, Verners, Izebrants, Johans, Andrejs, Volters, Johans, Vilhelms; 3 pelēkie brāļi: Lūkass, Klauss, Johans - nevienam nebija bruņu un zirgu, izņemot komturu; pilī bija bruņas 12 vīriem, 5 vaļņu un 3 rokas bises, muca bultu, ½ muca pulvera, ½ muca sēra. 1555./56. gada Livonijas militāro spēku uzskaitē minēts, ka Kuldīgas komtureja karadarbībai spēja mobilizēt 250 jātnieku, tikpat daudz - Dinaburgas un Vezenbergas (Paides) komturejas un Rēzeknes fogteja, bet 300 jātniekus spēja dod Cēsis un Fellina (Vilande). Pārējās komturejas spēja mobilizēt krietni mazāku skaitu vīru.

No XIV gs. beigām kara gadījumā arvien vairāk līga algotņus, t.s. landsknehtus. Livonijas kara beigu posmā, pēc sakāves Ērģemes kaujā Livonijas ordenis pilnīgi saira un tika sekularizēts, tā teritoriju savā starpā sadalot Lietuvas lielkņazistei un Zviedrijas karalistei. Ordeņa pēdējais landmestrs Gothards Ketlers kopā ar lielu daļu ordeņa brāļiem pārgāja luterticībā - Ordenim pašlikvidējoties,[2] - un kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmo hercogu, saņemot titulu un zemes lēnī no to jaunā sizerena, Lietuvas lielkņaza. Livonijas ordenis pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

Skat. arī Livonijas ordeņa mestru saraksts

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Nomināli no sava priekšgājēja – Zobenbrāļu ordeņa, - Ordenis bija mantojis vasaļatkarību no Rīgas arhibīskapa, taču jau kopš XIII gs vidus centās atbrīvoties no bīskapa jurisdikcijas - pēc virknes konfliktsituāciju, un ar tām saistītu izmeklēšanu, 1366. gada 7. maijā Teitoņu ordeņa virsmestrs Vinrihs on Kniprode piespieda arhibīskapu Fromholdu fon Fifhūzenu atsacīties no mestram pieprasītā uzticības zvēresta (šajā pašā reizē virsmestrs atsakās no virskundzības pār Rīgas pilsētu).
  2. ↑ Livonijas ordeņa sekularizācijas akts notika 1562. gada 5. martā Rīgas pilī, kur Gothards Ketlers svinīgi pasniedza mestra amata zīmes, Ordeņa zīmogus, svarīgākos dokumentus, kā arī piļu un pilsētu atslēgas Lietuvas lielkņazistes kancleram Nikolajam Radzivilam (Melnajam, 1515.-1565.), kam sekoja Ketlera vasaļa uzticības zvērests Sigismundam II Augustam kā Lietuvas valdniekam, bet bijušie ordeņa brāļi zvērēja uzticību jaunajam hercogam kā viņa pavalstnieki.

  • mestra karogs (1410.)

  • Aizkraukles komtura karogs (1410.)

  • karogs, 1. puse (1410.)

  • karogs, 2. puse (1410.)

Literatūra par šo tēmu

  • Zeids Т., Feodālisms Livonijā. - Riga, 1951.
  • Kļaviņš K. Vācu ordenis un Livonija. - Rīga, 2000.
  • Klišāns V. Vācu ordenis Livonijā XIII-XIV gs. - Rīga, 1991.
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 39. lpp.
  • Eihmane Eva. Rīgas arhibīskapa un Vācu ordeņa cīņas par varu viduslaiku Livonijā. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2012. 124 lpp.
  • Milicers Klauss. Bruņinieki Vācu ordeņa Livonijas atzarā (1237-1562). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.3., 47.-55. lpp.
  • Donnert E. Der livländische Ordensritterstaat und Russland. - Berlin, 1963
  • Bernhart Jähnig. Verfassung und Verwaltung des Deutschen Ordens und seiner Herrschaft in Livland. // Schriften der Baltischen Historischen Kommission, Nr. 16 - LIT: Berlin, 2011
  • Torbus T. Die Konventsburgen im Deutschordensland Preussen - Muenchen, 1998
  • Ritterbrueder im Livlaendischen Zweig des Deutschen Ordens. Herausgegeben von Lutz Fenske und Klaus Militzer - Koeln-Weimar-Wien, 1993
  • Benninghoven F. Probleme der Zahl und Stahdortverteilung der livlaendischen Streitkraefte im ausgehenden Mittelalter//Zeitschrift fuer Ostforschung - 1963., Heft 4

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Livonijas_ordenis&oldid=51041"