Kņazs
Kņazs (sensl. Kъnedzь - kr. Князь, slov. Kniež, bulg. Knez, vāc. Knjas, angl. Knyaz, pol. Kniaź, fr. Cnéz; radniecīgs senģ. Kuningaz, got. Kuniggs) - sākotnēji seno slāvu ciltīs vēlēts karadraudzes vadītājs, agro viduslaiku laikā cilts vadonis, kņazistes valdnieks. Sieviešu dzimtē – kņaziene (kr. Княгиня). Dēls – kņazičs (kr. Княжич), meita – kņazna (kr. Княжна).
Suverens kņazs pēc ranga bija līdzvērtīgs hercogam, firstam vai princim (dalienu kņazs - удельный князь - tiek angliski tulkots kā ap(p)anage prince), bet vasaļkņazi statusā pielīdzināmi grāfiem. Savas kņazistes teritorijā augstākais likumdevējs, tiesnesis, karavadonis un nodokļu ieksētājs (tomēr knaza darbību vairāk vai mazāk kontrolēja tautas sapulce). Novgorodā un Pleskavā kņazu uz līguma pamata bruņoto spēku virsvadībai uzaicināja veče, kas to varēja arī atlaist.
Kņazs, kurš ir citu kņazu sizerens, bija Lielkņazs (kr. Великий князь) - suverēns monarhs Austrumeiropā (piem. Maskavas lielkņaziste, Lietuvas lielkņaziste), pēc ranga līdzvērtīgs lielhercogam vai pat karalim. Lietuvas lielkņazistē tituls Didysis kunigaikštis (ko literatūrā pieņemts tulkot kā "lielkņazs") parādās XIII gs., kad to pieņem Mindaugs (~1200-1263). Vēlāk, apvienojoties Lietuvas lielkņazistei un Polijas karalistei jaunā kopvalstī Žečpospoļitā, „Lietuvas lielkņazs“ bija viens no Žečpospoļitas karaļa tituliem. Krievijas teriotorijā sākotnēji šis tituls kopš X gs. bija tikai Kijevas lielkņazam. Pēc XII gs. jau vairāki suverēni kņazi kronējās kā lielkņazi (Maskavas, Vladimiras, Čerņigovas, Rjazaņas u.c.), no XIII gs. lielkņaza titulu krievu kņazistēs piešķīra Zelta ordas hans kā šo zemju sizerens un senjors. Kopš XIV gs. Maskavas lielkņazu tituls. Tituls saglabājās arī pēc tam, kad XVI gs. Maskavas lielkņazi kļuva par Krievijas cariem. Pēc XVIII gs. tituls „lielkņazs“ Krievijas impērijā pienācās imperatora dēliem, brāļiem un mazdēliem (pa vīriešu līniju).
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 83. lpp.
