Kurzemes un Zemgales hercogiste

No ''Vēsture''
Versija 2017. gada 27. februāris, plkst. 19.51, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ducatus Curlandiae et Semigalliae
Duchy of Courland Coat of Arms.png
Duchie of Courland Flag.png
190px
pastāv 28.11.1561.-1795.
rezidence Mītava
sizerens Žečpospoļitas karalis
pārvalde
platība ~ ... km2
iedzīvotāju skaits ~ 200 000
hercogi
Kurzemes-ekonomika-un-celi.gif

Kurzemes un Zemgales hercogiste (lat. Ducatus Curlandiae et Semigalliae, vc. Herzogtum Kurland und Sem(i)gallen, fr. Duché de Courlande et Sémigalle, an. Duchy of Courland and Semigallia, pl. Księstwo Kurlandii i Semigalii) - Žečpospoļitas province, mantojams lēnis (dažkārt literatūrā dēvēta par vasaļvalsti) mūsdienu Latvijas teritorijā, Daugavas kreisā krasta zemes, laikā no 1561. līdz 1795. gadam. Izveidota kā Polijas karaļa piešķirts mantojams lēnis 1561. gada 28. novembrī (Hercoga zīmogu karalis apstiprināja 1565. g.). Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas Seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā.[1] Hercoga troni nevarēja mantot ne sievietes, ne radinieki no blakus līnijām.

Augstākā vara un virsīpašuma tiesības hercogistē piederēja tās sizerenam, Žečpospoļitas karalim, bet likumdevēja vara - Kurzemes landtāgam (hercogam bija saistoši landtāga lēmumi, nesaskaņu gadījumā vēršoties apelācijas tiesā Varšavā). Satversmi un attiecības starp hercogu un muižniecību regulēja divi pamatdokumenti: Padošanās līgumi un Valdības formula. Ar Valdības formulu tika izveidota hercogistes Augstākā padome jeb virspadomnieku kolēģija (hercogistes valdība), kas sastāvēja no landhofmeistara, kanclera, oberburggrāfa, un landmaršala, kam palīgos bija divi tiesību doktori. Padome aizstāja hercogu tā prombūtnes, slimības vai nāves lgadījumā. Virspadomnieki tika iecelti uz mūžu, izņemot gadījumus, kad tie paši labprātīgi demisionēja. Bez tam virspadomnieki pārstāvēja hercogu landtāgā, kam bija jāsanāk divas reizes gadā Mītavā. Nākamajā pārvaldes līmenī sekoja 4 virspilskungu iecirkņi jeb apgabali ar centriem Tukumā, Kuldīgā, Jelgavā un Sēlpilī (katrā centrā atradās zemākās jeb pirmās instances pilstiesa).

Sākotnēji hercogam nebija pastāvīgas rezidences, tas kopā ar galmu pārvietojās no vienas pils uz otru. Pēc Gotharda nāves hercogs Vilhelms apmetās uz pastāvīgu dzīvi Kuldīgā, bet hercogs Frīdrihs - Jelgavā. 1642. gadā Jelgava hercoga un bruņniecības vienošanās aktā tika pasludināta par galvaspilsētu. Hercogam bija kā vasalim jāpiedalās karaļa rīkotajos karagājienos un jāpakļaujas karaļa izsludinātajai hercogistes satversmei, kuru hercogam nebija tiesību mainīt. Svarīgākajos pārvaldes jautājumos bija jāprasa karaļa atļauju. Hercogam piederēja monopoltiesības uz naudas kalšanu, metālu ieguvi un dzintara ieguvi. Tas iecēla ierēdņus, piešķīra pilsētu tiesības, izdeva pilsētām policijas noteikumus, apstiprināja amatu ruļļus. Hercoga lēmumi nebija saistoši tiem muižniekiem, kas nebija viņa tiešie vasaļi. Ja hercoga normatīvie akti kādā veidā skāra pārējo muižniecību, lai tie stātos spēkā, tiem bija nepieciešama ratifikācija landtāgā. Dokumenti un lietvedība vācu un latīņu valodās. Gotharda vadībā notika hercogistes ev. luteriskās baznīcas organizācijas izveide, un hercogs bija šās organizācijas galva. Militārās mobilizācijas kārtību noteica divi reglamenti: hercoga vasaļu lēņa dienests (Lehndienst), 100 jātnieki, un jātnieku dienests (Roßdienst), ko pildīja karalim pakļautā bruņniecība (200 jātnieki). Katram muižas īpašniekam no 20 zemnieku sētām jeb pilna arkla saimniecībām bija jādod viens apbruņots jātnieks un zirgs. Pilskunga pienākumos ietilpa sastādīt sava apgabala arklu sarakstus. Draudoša kara gadījumā iesaucamo skaitu dubultoja. „Ar labiem vīriem, zirgiem, bruņām un visiem piederumiem” tiem bija jādodas karā, turklāt par uzturu sev, zirgiem un palīgiem jārūpējas pašiem (skat. jātnieku dienesta arkls). Bez tam hercogs pastāvīgi algoja sev gvardi, kuras skaits mainījās, atkarībā no situācijas. Piemēram, XVII gs. otrajā pusē hercoga Jēkaba pastāvīgos spēkus veidoja 300 jātnieku un 200 kājnieku. Svētdienās pie baznīcām pēc dievkalpojuma 16-60 gadus veciem zemniekiem bija ierindas mācības. Pēc atgriešanās no zviedru gūsta, 1665. gadā Jēkabs palielināja savu pastāvīgo gvardi līdz 1000 vīriem. 1732. gadā hercoga gvardē vija vairs tikai 32 vīri.

Kaut Pacta Subiectionis hercogistes robežas noteica kā galīgas, tomēr kopš paša sākuma hercogiem nācās aizstāvēt savu valdījumu teritoriju pret kaimiņu tīkojumiem. Dienvidos uz hercogistes rēķina centās iedzīvoties lietuvieši, nereti vardarbīgi ieņemot hercoga pavalstniekiem piederošās zemes. Konflikti uz robežas ar Lietuvu turpinājās arī pēc XVI gs. 80. gados veiktās robežu regulēšanas un nebeidzās līdz pat hercogistes likvidācijai. Jau Gothards Ketlers un arī viņa pēcnācēji ne vien veltīja daudz pūļu Piltenes apgabala[2] pievienošanai hercogistei, bet arī pretendēja uz Grobiņas apgabalu[3] un virkni citu pierobežas teritoriju. Hercogu rezidence atradās vispirms Selburgā (mūsd. Sēlpils), tad Goldingenā (mūsd. Kuldīga), kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās Mītavas (mūsd. Jelgava) pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu).

Hercogistes ekonomika tika asociēta ar hercoga “mājsaimniecību” (sākotnēji hercoga īpašumus veidoja 140 domēnes ar 85 muižām). Tas nozīmēja, ka valsts un hercoga personiskie ienākumi un izdevumi nebija nodalīti, bet visi līdzekļi nonāca valsts kasē, ko pārvaldīja hercoga kamera jeb renteja (fürstliche Kammer, arī Rentkammer), kuru veidoja kamermeistars, rentmeistars, kameras sekretārs, grāmatveži un vairāki kameras locekļi (Cammerverwandte). Kamera formāli atradās landhofmeistara pakļautība. No rentejas pārvaldītajiem līdzekļiem (muižas, manufaktūras, nodokļi u.tml.) uzturēja ne vien hercoga ģimeni un galmu, bet arī valsts administratīvo aparātu. No hercoga ienākumiem apmaksāja arī zemākos pārvaldes darbiniekus, piemēram, ministeriāļus (Ministerial), tāpēc vienā algu sarakstā sastopam gan valsts augstākos ierēdņus, gan hercoga sulaiņus. Skaidras naudas trūkuma dēļ algu izmaksas nereti aizkavējās, taču amatpersonām pienācās bezmaksas dzīvokļi un uzturs, daļu algas izsniedza arī natūrā. 1663. gadā izdeva muižu apsaimniekošanas noteikumus (Amtsordnung), pie kā bija jāpieturas gan muižu pārvaldniekiem, gan zemniekiem. Ik pa 3 gadiem domēnes apmeklēja īpaša komisija, kas pārbaudīja muižu saimniecību, uzklausīja zemnieku sūdzības, sastādīja muižu inventāraprakstus un vaku grāmatas.

Hercogistē līdz XVII gs. vidum pastāvēja 6 pilsētas: Kuldīga, Ventspils, Jelgava, Liepāja, Bauska un Jaunpilsētiņa jeb Frīdrihštate (Jaunjelgava). Vēlāk tām pievienojās arī Jēkabpils un Grobiņa. Pilsētas nebija nocietinātas – izņēmums bija Jelgava, kurai apkārt vaļņus uzbūvēja XVII gs. 50. gados. Jebkurai pilsētai piederēja ne vien apbūvētā teritorija, bet arī lauku novads ar koplietošanas un privātām ganībām, laukiem un pļavām. Pilsētas īpašumu robežas bija aprakstītas gan pilsētu robežaprakstos, gan atsevišķos robežlīgumos. Bieži vien iedzīvotāju skaita un nodarbošanās ziņā hercogistes pilsētas un miesti tikpat kā neatšķīrās. Būtiskāko atšķirību iezīmēja īpašu privilēģiju un tiesību esamība, kas apdzīvotai vietai piešķīra pilsētas statusu un noteica tās pārvaldes sistēmu. Hercogistes pilsētu privilēģijas sakņojās t. s. Rīgas tiesībās. Visas pilsētas bija pakļautas hercoga virsvarai, kurš apstiprināja rātskungu amatiem izvirzītās personas, izdeva un apstiprināja pilsētu kārtības jeb policijas noteikumus. Landtāgā pilsētas pārstāvēja hercogs, jo bruņniecība atteicās pielaist tā darbā pilsētu pārstāvjus. Hercogistes teritorijā bija jālieto Rīgas mēri.

XVIII gs. otrajā pusē pieauga Krievijas impērijas intereses un, attiecīgi, politiskais spiediens. 1783. gadā noslēgtās Tirdzniecības un robežu konvencijas rezutātā Krievija pārņēma savā kontrolē hercogistes eksportu, un turpmākos gadus faktiskā vara atradās Krievijas sūtņu (ministra statusā) rokās. Pēc t.s. Kostjuško sacelšanās (pol. Powstanie kościuszkowskie) apspiešanas Žečpospoļita kā valsts de facto praktiski vairs neeksistēja, un 1795. gada 18. martā Kurzemes muižnieki manifestēja vasalitātes attiecību saraušanu, par savu lēņa kungu izvēloties jauno Žečpospoļitas ziemeļaustrumu zemju īpašnieku Krievijas imperatori (1795. gada 24. oktobrī uzvarētājvalstis sadalīja savā starpā atlikušo Žečpospoļitas teritoriju, 25. novembrī karalis Staņislavs II demisionēja un Žečpospoļita de iure kā valsts pārstāja pastāvēt). Hercogs Pēteris martā bija spiests atteikties no troņa[4], bet Kurzemes bruņniecības savā manifestā[5] atteicās no lēņa atkarības un citām saistībām ar Žečpospoļitu, apliecinot[6], ka tā turpmāk pakļaujas Krievijas imperatoriskajai majestātei. Krievijas imperatore pieņēma arī Kurzemes un Zemgales hercoga titulu un 27.11.1795. likvidēja hercogisti kā teritoriāli administratīvu vienību, izveidojot "Kurzemes vietniecību".

1918. gadā bija neveiksmīgs mēģinājums atjaunot hercogisti (skat. Kurzemes hercogiste).

Likumdošanas akti

Atsauces un skaidrojumi

  1. ↑ Lēņa atjaunošanas ceremonija bija jāveic ikreiz, kad hercogistē mainījās valdnieks.
  2. ↑ Kopš 1561. gada Piltenes bīskapija, neskatoties uz Žečpospoļitas karaļa Sigismunda II solījumiem nodot to Gotharda Ketlera pakļautībā, administratīvi bija tieši pakļauta karalim un realizēja patstāvīgu, no hercogistes neatkarīgu politiku. Kurzemes hercogu, īpaši hercoga Jēkaba mēģinājumi pārņemt arī šī apgabala pārvaldi, vienmēr izsauca vietējās muižniecības pretestību. XVII gs. otrajā pusē sākušās sarunas par savstarpējā līguma noslēgšanu ilga vairāk nekā 30 gadu, līdz hercogam Fridriham Kazimiram 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu.
  3. ↑ Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. Un tikai 1609. gada 13. martā Gotharda jaunākais dēls Vilhelms samaksājis Prūsijas hercogam 50 000 guldeņu ķīlas naudas par Grobiņas pilsnovadu un pievienoja to hercogistei. - LVVA, 5561. f., 4. apr., 775. l.
  4. ↑ Thronverzicht Herzog Peters. St, Petersburg, 17./28. März 1795.
  5. ↑ Manifest einer Wohlgeborenen Ritter- und Landshaft der Herzogtümer Kurland und Semgallen über die Entsagung ihrer zeitherigen oberherrschaftlichen und Lehnsverbindung mit Polen. Mitau, 18. März 1795
  6. ↑ Unterwefungsakte einer Wohlgeborenen Ritter- und Landshaft der Herzogtümer Kurland und Semgallen an Ihro Kaiserliche Majestät aller Reussen. Mitau, 18. März 1795

Galerija

  • Kurzemes un Zemgales hercogi (1895. g. zīmējums)

  • Kuldīgas pils (1680.)

  • Ketleru tirdzniecības kuģu karogs

  • Ketleru karakuģu karogs

  • prinča Fridriha Kazimira Holandes grenadieru pulka karogs (1673.)

  • Kurzemes bruņniecības 18.03.1795. lēmums par atteikšanos no lēņa saistībām ar Žečpospoļitas karali.

  • hercogu sarkofāgi Mītavas (Jelgavas) pils pagrabos

Kartes

  • Rietumkurzeme; kartes fragments

  • Rietumkurzeme; kartes fragments

  • 1720. gada karte

  • 1745.

  • Barnikela karte (1747)

  • Barnikela kartes fragments (1747)

  • Courland 1770.jpg

    1770.

  • 1770.

Skatīt arī

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • Kalniņš V., Kurzemes valsts iekārta un tiesības. - Rīga, 1963.
  • Juškēvičs J., Kurzemes hercogi un viņu laikmets. - Rīga, 1935. (2. pārstrādātais izdevums, izdevniecība „Zvaigzne”: Rīga, 1993.g.)
  • Erdmanis G., Kurzemes viduslaiku pilis. - Zinātne: Rīga, 1989
  • Andersons E. Senie kurzemnieki Amerikā un Tobago kolonizācija. - Daugava: Stokholma, 1970. - 371 lpp.
  • Andersons E. Tur plīvoja Kurzemes karogi : Kurzemnieku kolonija Gambijā. - Grāmatu Draugs: Bruklina, 1970. - 238 lpp.
  • Zalsters A. E. - Hercoga Jēkaba burinieki. - Jumava: Ventspils, 2002.
  • Kurzemes un Zemgales hercogiste 1562-1795. / Radovics A. (sast.). - Stāsti un romāni: Rīga, 2007., 368. lpp. ISBN 9789984392387
  • Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561-1795). / I.Grosvalds, U.Alksnis, A.Zalsters, I.Meirovics. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 22.-34.lpp.
  • Sommerlata Anne. Kurzemnieks Francijas dienestā 18. gs. beigās: barons Kārlis fon Nolde. Ziņojumi par Kurzemi. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 50.-60. lpp.
  • Kļava V. Kurzemes un Zemgales hercogistes sākumi Eiropas vēstures kontekstā kā vēstures mācīšanas problēma. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 14.-23. lpp.
  • Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
  • No Padošanās līguma līdz Valdības formulai. Kurzemes hercogistes satversmes attīstība no 1561. g. līdz 1617. g. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1993., Nr4., 42.-58. lpp.
  • Bibliogrāfija Kurzemes novada studijām // Kurzeme / E.Dubiņš. - aut. izd.: Rīga, 1993. 117.-125. lpp.
  • Hercoga galma rēķini. 17. gs. pirmā trešdaļa. Fragments. - LVVA, 554. f., 3. apr., 45. l.
  • Hercoga Frīdriha izdevumu grāmata. 17. gs. sākums. Fragments. - LVVA, 554. f., 1. apr., 70. l.
  • Jakovļeva M. Cīņa par Kurzemes un Zemgales hercogistes pastāvēšanu Ketleru dinastijas laikā (1561.-1737.). // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 64.-88. lpp.
  • Čerpinska A. Kurzemes un Zemgales hercoga troņa mantošanas jautājums 1711.-1718. gadā. // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 210.-234. lpp.
  • Pārsla Pētersone. Hercogistes pasta ceļš Skrunda–Kuldīga–Ventspils un tā uzturētāji. 1685–1795. // Latvijas arhīvi. 2011. Nr.3. 144.-194. lpp. ISSN 1407-2270
  • Mārīte Jakovļeva. Kurzemes hercogistes laika dokumenti par piekrasti un tās iedzīvotājiem. // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 359 lpp. (102-114. lpp.)
  • Hībners Martins, Kellers Folkers. No padošanās līguma līdz valdības formulai. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.4., 42.-58. lpp.
  • Zeids Teodors. Kurzemes hercogiste historiogrāfijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.2., 16.-26. lpp.
  • Lukss Markuss. Liepājas muitas un tirdzniecības likumi hercogu Ketleru valdīšanas laikā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.3., 68.-86. lpp.
  • Jakovļeva Mārīte. Kurzemes hercogistes teritorija un robežas 16. gs. otrajā pusē un l7. gs. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1998. Nr.2., 33.-58. lpp.
  • Jakovļeva Mārīte. Kurzemes hercoga Jēkaba attiecības ar Krieviju. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2005. Nr.3., 30.-55. lpp.
  • Jakovļeva Mārīte. Kurzemes hercogu dzelzsmanufaktūras. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 29.-48. lpp.
  • Jenšs J. Kapitālistiskā manufaktūra Vidzemē XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā. - Rīga, 1951
  • Karlsons Ž. Kurzemes ceļi hercogu laikos. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums, Nr.44., 1937., 346.-347. lpp.
  • M. Puriņš (1939). Kurzemes militārā palīdzība Francijai 17. gs. // Militārais Apskats, 1939, Nr.4–5. (Saīsinātu raksta versiju sk.: Militārais Apskats, 1995, 1, 72.–78. lpp.)
  • Jēkabsons Ē. Žečpospolitas varas posms Latvijas teritorijā 1561.-1795. gadā: stāvoklis latviešu historiogrāfijā. // Latvijas vēstures intitūta žurnāls. 2012, Nr. 4, 32.–56. lpp.
  • Das Herzogtum Kurland 1561–1795. Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft. Band 2 / Hrsg. von Erwin Oberländer. – Verl. Nordostdt. Kulturwerk: Lüneburg, 2001. – 307 S.: il. ISBN 3-932267-33-8
  • Kurland. Vom polnisch-litauischen Lehnsherzogtum zur russischen Provinz. Dokumente zur Verfassungsgeschichte 1661 – 1795. / hrsg.von Erwin Oberländer und Volker Keller. - Paderborn, 2008
  • Die Herzogin von Kurland im Spiegel ihrer Zeitgenossen: Europäische Salonkultur um 1800. Zum 250. Geburtstag der Herzogin von Kurland. / Hofmann, Klaus (Hrsg.) - Museum Burg Posterstein, 2011. 248 S.
  • Berkis Alexander Valdonis. A history of the Duchy of Courland, (1561-1795) - University of Wisconsin-Madison Press, 1954 - P. 658 (P.M. Harrod, 1969 - P. 336)

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kurzemes_un_Zemgales_hercogiste&oldid=65397"