Kņazs
Kņazs (sensl. Kъnedzь - radniecīgs senģ. Kuningaz, got. Kuniggs; kr. Князь, slov. Kniež, bulg. Knez, vāc. Knjas, angl. Knyaz, pol. Kniaź, fr. Cnéz) - sākotnēji seno slāvu ciltīs vēlēts karadraudzes vadītājs, agro viduslaiku laikā cilts vadonis, kņazistes valdnieks. Sieviešu dzimtē – kņaziene (kr. Княгиня). Dēls – kņazičs (kr. Княжич), meita – kņazna (kr. Княжна). Suverens kņazs pēc ranga bija līdzvērtīgs hercogam, firstam vai princim, bet kņazi vasaļi statusā pielīdzināmi grāfiemm. Kņazs, kurš ir citu kņazu sizerens, bija Lielkņazs (kr. Великий князь) - suverēns monarhs Austrumeiropā (piem. Maskavas lielkņaziste, Lietuvas lielkņaziste), pēc ranga līdzvērtīgs lielhercogam vai pat karalim. Lietuvas lielkņazistē tituls Didysis kunigaikštis (ko literatūrā pieņemts tulkot kā "lielkņazs") parādās XIII gs., kad to pieņem Mindaugs (~1200-1263). Vēlāk, apvienojoties Lietuvas lielkņazistei un Polijas karalistei jaunā kopvalstī Žečpospoļitā, „Lietuvas lielkņazs“ bija viens no Žečpospoļitas karaļa tituliem. Krievijas teriotorijā sākotnēji šis tituls kopš X gs. bija tikai Kijevas lielkņazam. Pēc XII gs. jau vairāki suverēni kņazi kronējās kā lielkņazi (Maskavas, Vladimiras, Čerņigovas, Rjazaņas u.c.), no XIII gs. lielkņaza titulu krievu kņazistēs piešķīra Zelta ordas hans kā šo zemju sizerens un senjors. Kopš XIV gs. Maskavas lielkņazu tituls. Tituls saglabājās arī pēc tam, kad XVI gs. Maskavas lielkņazi kļuva par Krievijas cariem. Pēc XVIII gs. tituls „lielkņazs“ Krievijas impērijā pienācās imperatora dēliem, brāļiem un mazdēliem (pa vīriešu līniju).
