Rūmene
Rūmenes muiža (vc. Rumenebeke - 1407., Dorf Rummen - 1504., Ruhmen - 1519., Hoff Rhuemen - 1586., Rumen - 1826) - apdzīvota vieta, vēlāk muiža Austrumkurzemē, netālu no Kandavas. Livonijas laikā Rūmene ietilpa Kandavas fogtejas draudzes novadā, Kurzemes un Zemgales hercogistē – Kandavas pilskunga iecirknī, Kurzemes guberņā – Talsu apriņķa Kandavas pagastā. Tiesiskā ziņā Rūmene piederēja bruņinieku muižām (Adelige-, Rittergüter), t.i. muižas īpašnieks bija arī landtāga deputāts. Jātnieku dienestam Rūmenei bija jādod sestā daļa no zirga. Muiža savulaik piederējusi secīgi fon Butlaru, fon Brunovu, fon Feiliceru-Franku, fon Korfu, fon Brinkenu, fon Mirbahu, fon Štrombergu, fon Heikingu, fon Štempelu, Pečku, fon Disterloe, Liru dzimtām.
1397. gada 5. augustā Kandavā datētajā lēņa grāmatā Livonijas ordeņa mestrs Venemars fon Brigenejs (Wennemar von Brügghenoye) piešķīra Nikolausa pēcnācējam Markvartam Štekemesem, vēlāk sauktam arī par Štekemesti un Štehmesseru (Marquard Stekemes, Stekemeste, Stechmesser) un „viņa īstajiem mantiniekiem” 14 dažādus zemes gabalus Kandavas un Talsu pils apkārtnē, kur ietilpa arī vēlākās Rūmenes muižas zemes. Savukārt Rūmenes nosaukums pirmoreiz sastopams kādā 1407. gada dokumentā, saskaņā ar kuru Jākobs Šonenbergs (Schonenberg) kopā ar citiem zemes gabaliem saņēma lēnī divus arklus pie Rūmenes upītes (Rvmenebeke), kas pirms tam bijuši kāda Fetpanca valdījumā, kurš varēja būt pirmā Rūmenes zemju lēņu kunga pēcnācējs. 1424. gadā 12 arklu lielais zemes gabals pie Rūmenes upītes nonāca fon Butlara rokās (Butlars bija Štekemeses meitas Barbaras otrais vīrs). 1453. gadā par Rūmenes un Lamiņu kungu tiek minēts Hermans fon Butlars, un turpmāk šīs zemes no paaudzes uz paaudzi tālāk mantoja Rūmenes Butlari, kas šo vietu bija izvēlējušies kā dzimtas rezidenci, ko apstiprināja 1511. gada 11. septembrī ordeņa mestrs Tukuma pilī izrakstītā lēņa grāmata, ar kuru piešķīra Heinriham Butlaram, Hansa dēlam, un „visiem viņa īstajiem patiesajiem mantiniekiem“ trīs zemes gabalus Kandavas draudzē un apgabalā, tajā skaitā arī Rūmenes zemes uz mūžīgiem laikiem. Polijas-Zviedrijas karā (1655.-1660.) muiža tika pilnībā nopostīta. 1677. gada Sv.Jāņa dienā (24. jūnijā) Nikolauss fon Butlars pārdeva muižu par 10 000 poļu florēniem Polijas karaļa leitnantam Frīdriham fon Brunovam (Brunnow). 1681. gada 21. martā Brunovs pārdeva Rūmeni par 10 500 poļu florēniem Kristianam fon Feiliceram-Frankam (Pfeilitzer-Franck). Šajā laikā Rūmenē izveidojās divi centri: Vecrūmene un Jaunrūmene. 1684. gada 24. jūnijā Feilicers-Franks pārdeva Vecrūmeni un Jaunrūmeni kopā ar klāt piepirktajām zemēm par 12 500 florēniem Polijas karaļa kapteinim Gerhardam fon Korfam (Korff). 1755. gada jūnijā dzimtmuižu pārdeva muižniecības leitnantam un Uguņciema kungam Frīdriham Johanam fon den Brinkenam (Brincken). 1773. gada10. martā Rūmeni, tās īpašniekam izputot, vairāksolīšanā par 24 500 Alberta florēniem ieguva kambarkungs un Seces dzimtkungs Karls Frīdrihs fon Mirbahs. 1784. gada 25. jūnijā par 10 000 Alberta dālderiem ieķīlāja muižu uz četriem gadiem manrihteram Georgam Ernstam Heinriham fon Štrombergam (Stromberg). 1788. gada 24. jūnijā muiža pārgāja manrihtera Georga Ernsta Heinriha fon Štromberga īpašumā un tajā pašā dienā viņš pārdeva „nu jau savu dzimtmuižu” par 30 000 Alberta florēniem Galtenes un Kalnamuižas dzimtkungam Benediktam Zigismundam fon Heikingam. 1802. gada 16./28. maijā Karls Fīlips Magnuss fon Heikings ieķīlāja Rūmeni dzimtas ķīlā Danielam Gotlībam (Frīdriham) Vendelam (Wendel), kas tur saimniekoja līdz 1804. gada 10. decembrī, kad muiža tika pārķīlāta Reinholdam Ulriham fon Štempelam (1752.-1829.), kura īpašumā pēc laika muiža nonāca. 1831. gada 21. jūlijā notika muižas izsole. Rūmeni par 7200 sudraba rubļiem ieguva atvaļināts virspilskungs un bruņinieks Peters fon Mirbahs, kura dēls Alfons 1835. gada 29. jūnijā par 10 600 rubļiem pārdeva muižu Emmai fon den Brinkenai (dzim. Viri), virspilstiesas advokāta Frīdriha fon den Brinkena sievai, kura jau 6. jūnijā nodeva Rūmenes muižu un Tīles pusmuižu, kuras apvienoja, par 28 000 rubļiem dzimtas ķīlā Emīlijai fon Bekmanei dzimušai Fleišerei (Bäckmann geb. Fleischer). 1858. gada 14. jūnijā Emīlija fon Bekmane cedēja (nodeva) savas ķīlas tiesības par 45 000 sudraba rubļiem baronesei Karolīnei fon Strombergai, dzimušai Drahenfelsai (Stromberg geb. von Drachenfels). 1865. gada 15. jūnijā – Karolīne fon Štromberga noslēdza ķīlas līgumu ar prāvesta Bilterlinga sievu Elizabeti Bilterlingu, dzimušu Betiheri (Bilterling geb. Bötticher) par Rūmenes un Tīles muižu tālāku nodošanu dzimtas ķīlā par 44 500 sudraba rubļiem, pēc kuras nāves 1867. gada 27. novembrī to par 50 000 rubļiem ieguva meldermeistars Gotfrīds Pečke (Poetschke). Ar lauksaimniecību, pēc visa spriežot, Rūmenes īpašnieki paši nenodarbojās un Rūmenes zemes tika iznomātas. 1875. gada 20. septembrī tika noslēgts pirkšanas-pārdošanas līgums, ar kuru Gotfrīda Pečkes mantinieki pārdeva no viņa mantotās muižas Rūmeni un Tīli par 53 500 rubļiem baronam Viktoram fon Disterloe (Düsterlohe). Tā kā muižas dzīvojamā māja Rūmenē bija veca, Viktors fon Disterlohe 1876. gadā pēc arhitekta Teodora Zeilera projekta iesāka celt jauno kungu namu, kuras fasādē redzami divi gadskaitļi – parka pusē – 1876., ar iniciāļiem VD, bet ieejas pusē – 1892., ar nākošā īpašnieka Ernesta fon Lira iniciāļiem. 1892. gada 23. maijā mantinieki par 60 000 rubļiem pārdeva Rūmeni I ģildes tirgotājam no Rīgas Edgaram Hugo dēlam Liram (Lyra). No 1895. gada Rūmenes muižas pārvaldnieks bija Eižens Fastena, kas dzīvoja Štempelmuižā. Muižai bija savs dārznieks Kristians Rihters un kalējs Indriķis Birznieks. 1900. gadā tika apkopoti materiāli par visu Kurzemes muižu platībām, to ienākumiem no vienas desetīnas un aprēķināta muižas vērtība. Rūmenes muižai kopējā vērtība tika noteikta 70 147 rubļi, bet Tīles pusmuižai – 6793 rubļi. 1900. gadā ap pili izveidots parks, kuru plānojis Rīgas pilsētas dārzu direktors Georgs Kufalts (1853.-1938.), bet viņa darbu turpinājis Lorts no Sāmsalas. 1910. gada 27. augustā Rūmenes muižas īpašnieki - Liru ģimene - pārdeva muižu tirgotājam, Rīgas biržas direktoram Eiženam Švarcam par 100 000 rubļiem. Rūmenei 1912. gadā piederēja 833 ha muižas zemes un 57 ha zemnieku zemes (muižas zeme ietvēra visas muižai piederošās platības – tīrumus, pļavas, ganības, mežu un arī neizmantojamo zemi, - bet zemnieku zeme bij tās muižas teritorijā esošās zemes, ko apstrādāja zemnieki: šo zemi drīkstēja izmantot tikai, izrentējot vai pārdodot zemniekiem). Ar 1920. gada Latvijas Republikas agrārreformu Rūmenes muiža tika likvidēta un sadalīta sīksaimniecībās: īpašums, ko veidoja divi zemes gabali 1975,70 pūrvietu (734,06 ha) kopplatībā, tika sadalīts 39 no 0,87 līdz 197,87 hektāru lielos gabalos. Īpašniekam konfiscētā un valsts zemes fondā ieskaitītā Talsu apriņķa, Kandavas pagasta Rūmenes muiža (hip. Nr. 89) tika pārvesta uz valsts vārda ar Tukuma-Talsu zemes grāmatu nodaļas priekšnieka 1923. gada 29. oktobra lēmumu. Bijušās Rūmenes muižas centra ēkas 1925. gadā tika piešķirtas uzņēmējam E.Daugulim (Daugull), kurš tur ierīkoja krejotavu.
Literatūra par šo tēmu
- Eduard Frhr. von Fircks. Neue kurländische Güter-Chroniken. – Mitau, 1900
- Inta Dišlere. Rūmenes vēsture no XV līdz XX gadsimtam. - Gaile, 2009 - 120 lpp. ISBN 9934801744
