Atšķirības starp "Indiešu filosofija" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Indiešu filosofija''' - dažādu filosofijas skolu un koncepciju kopums, kas radies un attīstījies [[Senā Indija|Senajā Indijā]]. Mēdz izšķirt četrus periodus: 1) vēdu periodu (XV-VI gs.p.m.ē.); 2) klasisko jeb brahmanisma un budisma periodu (VI gs.p.m.ē.-X gs.); 3) hinduisma periodu (X-XVIII gs.); 4) jauno un mūsdienu periodu. | '''Indiešu filosofija''' - dažādu filosofijas skolu un koncepciju kopums, kas radies un attīstījies [[Senā Indija|Senajā Indijā]]. Mēdz izšķirt četrus periodus: 1) vēdu periodu (XV-VI gs.p.m.ē.); 2) klasisko jeb brahmanisma un budisma periodu (VI gs.p.m.ē.-X gs.); 3) hinduisma periodu (X-XVIII gs.); 4) jauno un mūsdienu periodu. | ||
* Pirmās norādes par vienotās pasaules kārtības koncepciju - ''ritu'', - sastopam [[Vēdas|vēdās]], kur tas pieminēts himnās dieviem. Vēdu reliģiski filosofiskajos komentāros [[Upanišādas|upanišādās]] tika noformulētas idejas, kas daudzējādā ziņā nosacīja visu tālāko ''indiešu filosofijas'' attīstību (ideja par pasaules dvēseles - [[Brahmans|brahmana]] un individuālās dvēseles - [[Atmans|atmana]] vienotību; ideja par dvēseles nemirstību, par tās pārdzimšanu no viena ķermeņa citā saskaņā ar [[karma]]s jeb cēloņu-seku likumu). Līdzās mistiskām un reliģiskām koncepcijām upanišādās parādās arī norādes par uzskatiem, kuru pārstāvji neatzina vēdu autoritāti, dvēseles nemirstību, bet par pasaules pirmpamatu uzskatīja kādu no materiālajiem pirmelementiem: uguni, ūdeni, gaisu, telpu vai laiku. | * Pirmās norādes par vienotās pasaules kārtības koncepciju - ''ritu'', - sastopam [[Vēdas|vēdās]], kur tas pieminēts himnās dieviem. Vēdu reliģiski filosofiskajos komentāros [[Upanišādas|upanišādās]] tika noformulētas idejas, kas daudzējādā ziņā nosacīja visu tālāko ''indiešu filosofijas'' attīstību (ideja par pasaules dvēseles - [[Brahmans|brahmana]] un individuālās dvēseles - [[Atmans|atmana]] vienotību; ideja par dvēseles nemirstību, par tās pārdzimšanu no viena ķermeņa citā saskaņā ar [[karma]]s jeb cēloņu-seku likumu). Līdzās mistiskām un reliģiskām koncepcijām upanišādās parādās arī norādes par uzskatiem, kuru pārstāvji neatzina vēdu autoritāti, dvēseles nemirstību, bet par pasaules pirmpamatu uzskatīja kādu no materiālajiem pirmelementiem: uguni, ūdeni, gaisu, telpu vai laiku. | ||
| − | * Klasiskajā periodā ''indiešu filosofija'' attīstījās, stipri pakārtota vēdām un upanišādām. Kopš XVI gs. (filosofa Madhavačarjas laiks) izveidojās tradīcija visas indiešu filosofiskās skolas iedalīt ortodoksālajās (kas atzīst vēdu autoritāti) un neortodoksālajās (kas noliedza vēdu nemaldīgumu). No ortodoksālajām dominēja 6: [[mimansa]], [[sankhja]], [[joga]], [[njaija]], [[vaišešika]] un [[vedanta]]. No neortodoksālajām ietekmīgākās bija [[budisms]], [[džainisms]], kā arī virkne materiālistiskas ievirzes skolu ([[adživika]], [[bhutavada]], [[lokajata]]). Plaši bija attīstīta disputu tradīcija, kas veicināja filosofiskās domas attīstību un attīrīja to no spekulācijām. Liela ietekme bija slavenākajam vedantas skolas pārstāvim [[Šankara]]m, kurš argumentēti kritizēja gan sankhja skolas domātāju racionālās idejas, kā arī njaijas un vaišešikas skolu empīrismu, savos uzskatos tuvojoties budisma skolu mistiķu spārnam. Budisma ietvaros [[madhjamika]]s un [[jogačara]]s skolas no ideālisma pozīcijām oponēja [[theraudina]]s un [[sarvastivadina]]s skolu racionālisma mācībām. Šādā ceļā izveidojās zinātne par disputa mākslu, par zināšanu avotiem un par drošām zināšanām - loģika. Pirmās ziņas par tās pastāvēšanu sastopamas agrīnajos budisma avotos sākot no III gs.p.m.ē. To īpaši cenšas attīstīt njaijas skola, kā arī vēlāk budistu loģiķi Dignagi, Dharmakirti u.c. savos traktātos. V-VII gs. uzplaukumu piedzīvoja [[tantrisms]] | + | * Klasiskajā periodā ''indiešu filosofija'' attīstījās, stipri pakārtota vēdām un upanišādām. Kopš XVI gs. (filosofa Madhavačarjas laiks) izveidojās tradīcija visas indiešu filosofiskās skolas iedalīt ortodoksālajās (kas atzīst vēdu autoritāti) un neortodoksālajās (kas noliedza vēdu nemaldīgumu). No ortodoksālajām dominēja 6: [[mimansa]], [[sankhja]], [[joga]], [[njaija]], [[vaišešika]] un [[vedanta]]. No neortodoksālajām ietekmīgākās bija [[budisms]], [[džainisms]], kā arī virkne materiālistiskas ievirzes skolu ([[adživika]], [[bhutavada]], [[lokajata]]). Plaši bija attīstīta disputu tradīcija, kas veicināja filosofiskās domas attīstību un attīrīja to no spekulācijām. Liela ietekme bija slavenākajam vedantas skolas pārstāvim [[Šankara]]m, kurš argumentēti kritizēja gan sankhja skolas domātāju racionālās idejas, kā arī njaijas un vaišešikas skolu empīrismu, savos uzskatos tuvojoties budisma skolu mistiķu spārnam. Budisma ietvaros [[madhjamika]]s un [[jogačara]]s skolas no ideālisma pozīcijām oponēja [[theraudina]]s un [[sarvastivadina]]s skolu racionālisma mācībām. Šādā ceļā izveidojās zinātne par disputa mākslu, par zināšanu avotiem un par drošām zināšanām - loģika. Pirmās ziņas par tās pastāvēšanu sastopamas agrīnajos budisma avotos sākot no III gs.p.m.ē. To īpaši cenšas attīstīt njaijas skola, kā arī vēlāk budistu loģiķi Dignagi, Dharmakirti u.c. savos traktātos. V-VII gs. uzplaukumu piedzīvoja [[tantrisms]]. Klasiskā perioda beigās džainisms zaudēja savu ietekmi un popularitāti, bet budismu vispār izstūma no Indostānas pussalas. |
* [[Hinduisms|Hinduisma]] periodā sāka dominēt uz [[Višnu un [[Šiva]]s kultu bāzes izveidojušās reliģiski filosofiskās skolas. Taču X gs. [[islams]] islama ietekmē parādījās arī monoteistiskas mācības ([[kabirpanhi]], [[sikhi]]). | * [[Hinduisms|Hinduisma]] periodā sāka dominēt uz [[Višnu un [[Šiva]]s kultu bāzes izveidojušās reliģiski filosofiskās skolas. Taču X gs. [[islams]] islama ietekmē parādījās arī monoteistiskas mācības ([[kabirpanhi]], [[sikhi]]). | ||
| + | * Jaunajos laikos ''indiešu filosofijas'' attīstību sāka ietekmēt Rietumu filosofija un [[Nacionālisms|nacionālisma]] koncepcijas, kā rezultātā klasiskās ''indiešu filosofijas'' mācības tika ievērojami reformētas, aicinot "atgriezties pie saknēm". Izveidojās modernā teisma mācības - ''brahma-samai, arja-samai'', [[Tagore Rabindranats|Tagores]], [[Gandijs Mohandass Karamčands|Gandija]], [[Gošs Aurobindo|Goša]] mācības. | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 5. augusts, plkst. 11.31
Indiešu filosofija - dažādu filosofijas skolu un koncepciju kopums, kas radies un attīstījies Senajā Indijā. Mēdz izšķirt četrus periodus: 1) vēdu periodu (XV-VI gs.p.m.ē.); 2) klasisko jeb brahmanisma un budisma periodu (VI gs.p.m.ē.-X gs.); 3) hinduisma periodu (X-XVIII gs.); 4) jauno un mūsdienu periodu.
- Pirmās norādes par vienotās pasaules kārtības koncepciju - ritu, - sastopam vēdās, kur tas pieminēts himnās dieviem. Vēdu reliģiski filosofiskajos komentāros upanišādās tika noformulētas idejas, kas daudzējādā ziņā nosacīja visu tālāko indiešu filosofijas attīstību (ideja par pasaules dvēseles - brahmana un individuālās dvēseles - atmana vienotību; ideja par dvēseles nemirstību, par tās pārdzimšanu no viena ķermeņa citā saskaņā ar karmas jeb cēloņu-seku likumu). Līdzās mistiskām un reliģiskām koncepcijām upanišādās parādās arī norādes par uzskatiem, kuru pārstāvji neatzina vēdu autoritāti, dvēseles nemirstību, bet par pasaules pirmpamatu uzskatīja kādu no materiālajiem pirmelementiem: uguni, ūdeni, gaisu, telpu vai laiku.
- Klasiskajā periodā indiešu filosofija attīstījās, stipri pakārtota vēdām un upanišādām. Kopš XVI gs. (filosofa Madhavačarjas laiks) izveidojās tradīcija visas indiešu filosofiskās skolas iedalīt ortodoksālajās (kas atzīst vēdu autoritāti) un neortodoksālajās (kas noliedza vēdu nemaldīgumu). No ortodoksālajām dominēja 6: mimansa, sankhja, joga, njaija, vaišešika un vedanta. No neortodoksālajām ietekmīgākās bija budisms, džainisms, kā arī virkne materiālistiskas ievirzes skolu (adživika, bhutavada, lokajata). Plaši bija attīstīta disputu tradīcija, kas veicināja filosofiskās domas attīstību un attīrīja to no spekulācijām. Liela ietekme bija slavenākajam vedantas skolas pārstāvim Šankaram, kurš argumentēti kritizēja gan sankhja skolas domātāju racionālās idejas, kā arī njaijas un vaišešikas skolu empīrismu, savos uzskatos tuvojoties budisma skolu mistiķu spārnam. Budisma ietvaros madhjamikas un jogačaras skolas no ideālisma pozīcijām oponēja theraudinas un sarvastivadinas skolu racionālisma mācībām. Šādā ceļā izveidojās zinātne par disputa mākslu, par zināšanu avotiem un par drošām zināšanām - loģika. Pirmās ziņas par tās pastāvēšanu sastopamas agrīnajos budisma avotos sākot no III gs.p.m.ē. To īpaši cenšas attīstīt njaijas skola, kā arī vēlāk budistu loģiķi Dignagi, Dharmakirti u.c. savos traktātos. V-VII gs. uzplaukumu piedzīvoja tantrisms. Klasiskā perioda beigās džainisms zaudēja savu ietekmi un popularitāti, bet budismu vispār izstūma no Indostānas pussalas.
- Hinduisma periodā sāka dominēt uz [[Višnu un Šivas kultu bāzes izveidojušās reliģiski filosofiskās skolas. Taču X gs. islams islama ietekmē parādījās arī monoteistiskas mācības (kabirpanhi, sikhi).
- Jaunajos laikos indiešu filosofijas attīstību sāka ietekmēt Rietumu filosofija un nacionālisma koncepcijas, kā rezultātā klasiskās indiešu filosofijas mācības tika ievērojami reformētas, aicinot "atgriezties pie saknēm". Izveidojās modernā teisma mācības - brahma-samai, arja-samai, Tagores, Gandija, Goša mācības.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 167.-168. lpp.
