Atšķirības starp "Kurzemes bīskapija" versijām

'''Kurzemes bīskapija''' (lat. ''episcopatus'' vai ''diocesis Curoniensis''), arī '''Kursa bīskapija''', '''Piltenes bīskapija''', vēlāk '''Piltenes novads''' - [[Bīskaps|bīskapa]] valsts [[Livonija|Livonijā]] (~ 4500 km2) laikā no 1234. līdz 1583. gadam. 1234. gada septembrī [[Pāvests|pāvesta]] [[legāts]] Vilhems no Modenas iecēla pirmo Kurzemes bīskapu Engelbertu (''Engelbert,  Hengelbert''). Tās teritorijā ietilpa mūsdienu Ventspils, Aizputes un Talsu apriņķu daļas, kā arī Roņu sala, bet garīgā [[diecēze]] aptvēra visu Kurzemi un Zemgali līdz Misas upei. Bīskapijas teritorija bija sadalīta 3 daļās (starp kurām bija Ordeņa zemes), kas bija iedalītas vismaz 9 draudžu novados (''Amt''): ziemeļu daļā – Piltenes, Ēdoles un Ārlavas draudzes novadi un pēc agrākā Rīgas domkapitula Dundagas un Tārgales pievienošanas Kurzemes [[Bīskaps|bīskapa]] zemēm 1434. gadā klāt nāca Dundagas draudzes novads; rietumu daļā – Cīravas un Sakas draudzes novadi; dienvidu daļā – Embūtes un kopš 1392. gada. Valtaiķu draudzes novadi; bīskapijas Aizputē (Aizputi bīskapija dalīja ar ordeni) valdīja [[domkapituls]], un Aizpute veidoja savu draudzes novadu. Laicīgās pārvaldes un tiesas priekšgalā bija bīskapa iecelts soģis (''Stiftsvogt''). [[Zemniecība|Zemniecību]] veidoja bija kurši un lībieši. Bija tikai 2 pilsētas – Aizpute, kurai 1378. gadā piešķīra [[Rīgas tiesības]] un kur atradās domkapitula sēdeklis ar 6 domkungiem, sv. Marijas baznīca un [[Franciskāņi|franciskāņu]] [[klosteris]], un Piltene ar bīskapa pili. Arī Piltenei 20.06.1557. piešķīra Rīgas tiesības. Abās pilsētās XVI gs. beigās dzīvoja ~ 80 vācu un vietējie [[namnieki]]. Bīskapijas [[Vasalis|vasaļu]] skaits nav skaidri zināms, bet kāds XVI gs. sākuma munsturrullis (''Roßdienstliste oder Musterrolle'') min 77 vasaļus (no tiem 20 Embūtē un 2 Dundagā) ar 85 bruņotiem jātniekiem un 22 strēlniekiem. Viņu [[Lēnis|lēņa]] tiesības bija tādas pašas kā ordeņa valstī, t.i., bez vasaļu paplašinātām mantošanas tiesībām un tiesas varas. Livonijas [[Landtāgs|landtāgos]] tie sāka piedalīties tikai sākot no XVI gs. Lai gan, līdzīgi kā Rīgas arhibīskapijā, tā arī Kurzemes bīskapijā tās laicīgais un garīgais valdnieks bija Kurzemes bīskaps (''episcopus Curoniensis, bischop to Curlande''), kas bija arhibīskapa [[sufragāns]] un kam bija jādod uzticības zvērests savam [[Metropolīts|metropolītam]], tomēr Rīgas arhibīskapam nebija nekādas ietekmes uz Kurzemes bīskapa izraudzīšanu, jo, līdz ar domkapitula inkorporāciju [[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordenī]], [[virsmestrs]] uzskatīja par savu privilēģiju iecelt Kurzemes domkungus un nominēt bīskapu no ordeņa brāļu vidus. Bīskapu vai nu vēlēja Kurzemes domkapituls no savu domkungu vidus un amatā investēja [[pāvests]], vai iecēla pāvests pēc Teitoņu ordeņa virsmestra ieteikuma. Ap XV gs. beigām bija izveidojusies paraža, ka katram domkapitula izraudzītajam kandidātam vispirms bija jāiegūst [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] mestra akcepts, un tikai pēc tā saņemšanas Teitoņu ordeņa virsmestrs to ieteica pāvestam [[investitūra]]i. Kurzemes bīskapu pāvesta galmā pārstāvēja Vācu ordeņa [[prokurātors]], un bīskapam bija jāpiedalās tā uzturēšanas izdevumu segšanā. Savā zemē bīskapam bija [[soģis]], kam par soģa dienesta pildīšanu bīskaps piešķīra lēņos zemi. Kurzemes bīskapam bez soģa vēl bija rakstvedis, notārs un dažādi kalpotāji (''familiares''). Embūtes novadā bīskapam bija amatvīrs, saukts [[burggrāfs]]. Līdz 1583. gadam bīskapijā valdījuši 20 bīskapi. Kopš 1526. gada Kurzemes bīskapijā sāka izplatīties [[reformācija]]. 1559. gadā Dānijas [[karalis]] [[Fridrihs II (Dānijas karalis)|Fridrihs II]] no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa [[Johanness IV, Minhauzens (Kurzemes un Sāmsalas bīskaps)|Johannesa IV]] (''Johannes von Münchhausen'') nopirka viņa tiesības uz Sāmsalu, bet pēc tam 1560. gada maijā no [[Koadjutors|koadjutora]] Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim [[Hercogs|hercogam]] [[Magnuss (Holšteinas hercogs)|Magnusam]] (''Magnus, Herzog von Holstein''). Magnuss 1578. gadā apmetās Piltenē kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps. 1579. gadā Magnuss padevās Polijas karalim un Lietuvas [[Kņazs|lielkņazam]] Sigismundam II Augustam. Magnuss mira Piltenē 1583. gada 18. martā, neatstādams mantiniekus. Līdz ar to Kurzemes bīskapijas pastāvēšanu uzskata par izbeigušos. 1585. gadā pamatojoties uz [[Kroneborgas miera līgums|Kroneborgas miera līgumu]] pēc t.s. [[Piltenes mantojuma karš|Piltenes mantojuma kara]] Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu [[Žečpospoļita]]i. Neskatoties uz [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes hercogu]] centieniem šo teritoriju pievienot hercogistei, 1617. gadā tā tika pārvērsta par autonomu '''Piltenes apgabalu''' un turpmāk pastāvēja kā Žečpospoļitas province ar vēlētas landrātu kolēģijas realizētu pašpārvaldi. Lai gan [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s hercogam [[Ketlers Jēkabs (Kurzemes un Zemgales hercogs)|Jēkabam]] 1656. gadā izdevās uzsākt sarunas par Piltenes novada [[Ūnija|ūniju]] ar hercogisti, bet hercogam [[Ketlers Fridrihs Kazimirs (Kurzemes un Zemgales hercogs)|Fridriham Kazimiram]] 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu, šī savienība saglabājās tikai līdz 1717. gadam.

'''Kurzemes bīskapija''' (lat. ''episcopatus'' vai ''diocesis Curoniensis''), arī '''Kursa bīskapija''', '''Piltenes bīskapija''', vēlāk '''Piltenes novads''' - [[Bīskaps|bīskapa]] valsts [[Livonija|Livonijā]] (~ 4500 km2) laikā no 1234. līdz 1583. gadam. 1234. gada septembrī [[Pāvests|pāvesta]] [[legāts]] Vilhems no Modenas iecēla pirmo Kurzemes bīskapu Engelbertu (''Engelbert,  Hengelbert''). Tās teritorijā ietilpa mūsdienu Ventspils, Aizputes un Talsu apriņķu daļas, kā arī Roņu sala, bet garīgā [[diecēze]] aptvēra visu Kurzemi un Zemgali līdz Misas upei. Bīskapijas teritorija bija sadalīta 3 daļās (starp kurām bija Ordeņa zemes), kas bija iedalītas vismaz 9 draudžu novados (''Amt''): ziemeļu daļā – Piltenes, Ēdoles un Ārlavas draudzes novadi un pēc agrākā Rīgas domkapitula Dundagas un Tārgales pievienošanas Kurzemes [[Bīskaps|bīskapa]] zemēm 1434. gadā klāt nāca Dundagas draudzes novads; rietumu daļā – Cīravas un Sakas draudzes novadi; dienvidu daļā – Embūtes un kopš 1392. gada. Valtaiķu draudzes novadi; bīskapijas Aizputē (Aizputi bīskapija dalīja ar ordeni) valdīja [[domkapituls]], un Aizpute veidoja savu draudzes novadu. Laicīgās pārvaldes un tiesas priekšgalā bija bīskapa iecelts soģis (''Stiftsvogt''). [[Zemniecība|Zemniecību]] veidoja bija kurši un lībieši. Bija tikai 2 pilsētas – Aizpute, kurai 1378. gadā piešķīra [[Rīgas tiesības]] un kur atradās domkapitula sēdeklis ar 6 domkungiem, sv. Marijas baznīca un [[Franciskāņi|franciskāņu]] [[klosteris]], un Piltene ar bīskapa pili. Arī Piltenei 20.06.1557. piešķīra Rīgas tiesības. Abās pilsētās XVI gs. beigās dzīvoja ~ 80 vācu un vietējie [[namnieki]]. Bīskapijas [[Vasalis|vasaļu]] skaits nav skaidri zināms, bet kāds XVI gs. sākuma munsturrullis (''Roßdienstliste oder Musterrolle'') min 77 vasaļus (no tiem 20 Embūtē un 2 Dundagā) ar 85 bruņotiem jātniekiem un 22 strēlniekiem. Viņu [[Lēnis|lēņa]] tiesības bija tādas pašas kā ordeņa valstī, t.i., bez vasaļu paplašinātām mantošanas tiesībām un tiesas varas. Livonijas [[Landtāgs|landtāgos]] tie sāka piedalīties tikai sākot no XVI gs. Lai gan, līdzīgi kā Rīgas arhibīskapijā, tā arī Kurzemes bīskapijā tās laicīgais un garīgais valdnieks bija Kurzemes bīskaps (''episcopus Curoniensis, bischop to Curlande''), kas bija arhibīskapa [[sufragāns]] un kam bija jādod uzticības zvērests savam [[Metropolīts|metropolītam]], tomēr Rīgas arhibīskapam nebija nekādas ietekmes uz Kurzemes bīskapa izraudzīšanu, jo, līdz ar domkapitula inkorporāciju [[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordenī]], [[virsmestrs]] uzskatīja par savu privilēģiju iecelt Kurzemes domkungus un nominēt bīskapu no ordeņa brāļu vidus. Bīskapu vai nu vēlēja Kurzemes domkapituls no savu domkungu vidus un amatā investēja [[pāvests]], vai iecēla pāvests pēc Teitoņu ordeņa virsmestra ieteikuma. Ap XV gs. beigām bija izveidojusies paraža, ka katram domkapitula izraudzītajam kandidātam vispirms bija jāiegūst [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] mestra akcepts, un tikai pēc tā saņemšanas Teitoņu ordeņa virsmestrs to ieteica pāvestam [[investitūra]]i. Kurzemes bīskapu pāvesta galmā pārstāvēja Vācu ordeņa [[prokurātors]], un bīskapam bija jāpiedalās tā uzturēšanas izdevumu segšanā. Savā zemē bīskapam bija [[soģis]], kam par soģa dienesta pildīšanu bīskaps piešķīra lēņos zemi. Kurzemes bīskapam bez soģa vēl bija rakstvedis, notārs un dažādi kalpotāji (''familiares''). Embūtes novadā bīskapam bija amatvīrs, saukts [[burggrāfs]]. Līdz 1583. gadam bīskapijā valdījuši 20 bīskapi. Kopš 1526. gada Kurzemes bīskapijā sāka izplatīties [[reformācija]]. 1559. gadā Dānijas [[karalis]] [[Fridrihs II (Dānijas karalis)|Fridrihs II]] no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa [[Johanness IV, Minhauzens (Kurzemes un Sāmsalas bīskaps)|Johannesa IV]] (''Johannes von Münchhausen'') nopirka viņa tiesības uz Sāmsalu, bet pēc tam 1560. gada maijā no [[Koadjutors|koadjutora]] Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim [[Hercogs|hercogam]] [[Magnuss (Holšteinas hercogs)|Magnusam]] (''Magnus, Herzog von Holstein''). Magnuss 1578. gadā apmetās Piltenē kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps. 1579. gadā Magnuss padevās Polijas karalim un Lietuvas [[Kņazs|lielkņazam]] Sigismundam II Augustam. Magnuss mira Piltenē 1583. gada 18. martā, neatstādams mantiniekus. Līdz ar to Kurzemes bīskapijas pastāvēšanu uzskata par izbeigušos. 1585. gadā pamatojoties uz [[Kroneborgas miera līgums|Kroneborgas miera līgumu]] pēc t.s. [[Piltenes mantojuma karš|Piltenes mantojuma kara]] Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu [[Žečpospoļita]]i. Neskatoties uz [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes hercogu]] centieniem šo teritoriju pievienot hercogistei, 1617. gadā tā tika pārvērsta par autonomu '''Piltenes apgabalu''' un turpmāk pastāvēja kā Žečpospoļitas province ar vēlētas landrātu kolēģijas realizētu pašpārvaldi. Lai gan [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s hercogam [[Ketlers Jēkabs (Kurzemes un Zemgales hercogs)|Jēkabam]] 1656. gadā izdevās uzsākt sarunas par Piltenes novada [[Ūnija|ūniju]] ar hercogisti, bet hercogam [[Ketlers Fridrihs Kazimirs (Kurzemes un Zemgales hercogs)|Fridriham Kazimiram]] 1685. gadā izdevās panākt sev pozitīvu rezultātu, šī savienība saglabājās tikai līdz 1717. gadam.

Kopš 1290. gada [[Teitoņu ordenis|Ordenis]] varēja rīkoties ar Kurzemes kara iesaukumu, bīskapa amatu (ciktāl ar ordeni nekonkurēja pāvesta provīzijas tiesības) un ar 6 domkungu vietām ([[prāvests]], [[dekāns]], mantzinis, ekonoms un 2 [[Kanoniķis|kanoniķi]]). Tāpat arī visa lēņu iekārta un parasti arī Kurzemes bīskapu politika atradās Ordeņa ietekmē - politiski Kurzemes bīskapija bija tapusi par Ordeņa protektorātu. Domkungiem bija jādzīvo pēc Ordeņa statūtiem, un viņi baudīja tās pašas tiesības kā citu domkapitulu locekļi.

Kopš 1290. gada [[Teitoņu ordenis|Ordenis]] varēja rīkoties ar Kurzemes kara iesaukumu, bīskapa amatu (ciktāl ar ordeni nekonkurēja pāvesta provīzijas tiesības) un ar 6 domkungu vietām ([[prāvests]], [[dekāns]], mantzinis, ekonoms un 2 [[Kanoniķis|kanoniķi]]). Tāpat arī visa lēņu iekārta un parasti arī Kurzemes bīskapu politika atradās Ordeņa ietekmē - politiski Kurzemes bīskapija bija tapusi par Ordeņa protektorātu. Domkungiem bija jādzīvo pēc Ordeņa statūtiem, un viņi baudīja tās pašas tiesības kā citu domkapitulu locekļi.