Atšķirības starp "Pārdaugavas hercogiste" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
17. rindiņa: 17. rindiņa:
 
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | Vendene (1566.-1660.)
 
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | Vendene (1566.-1660.)
 
|}
 
|}
−
'''Pārdaugavas hercogiste''' (lat. ''Ducatus Ultradunensis'', pol. ''Księstwo Inflantskie'', angl. ''Duchy of Livonia''; kr. ''Задвинское герцогство'') - [[Lietuvas lielkņaziste]]s province [[Livonija]]s daļā, Daugavas labajā krastā ([[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] un [[Rīgas arhibīskapija]]s zemes - mūsdienu Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija), kas Lietuvas pakļautībā nonaca pēc 1561. gada 28. novembrī noslēgtajiem [[Padošanās līgumi]]em (''Pacta subiectionis''). Būt par šīs teritorijas administratoru 1562. gada 6. martā tika pilnvarots [[Ketlers Gothards]]. 1566. gada Seimā Grodņā (26.08.-26.12.) tika noslēgta ''Pārdaugavas hercogistes'' un Lietuvas [[ūnija]] (''Privilegium Unionis cum Magno Ducatu Lithuania'') - par administratoru iecēla [[Žemaitija]]s [[Stārasts|stārastu]] [[Magnāts|magnātu]] [[Hodkevičs Jans Hironīms|Janu Hodkeviču]] (''Chodkiewicz'', 1566.-1578.), kurš 10. decembrī Cēsīs vienojās ar provinces [[Kārta|kārtām]] par ūnijas ratificēšanu. Zeme tika nosaukta par "Pārdaugavas hercogisti" un karalis 1566. gada 26. decembrī tai piešķīra arī [[Ģerbonis|ģerboni]]: sarkanā laukā uz labo pusi ejošs ar zeltu kronēts sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā, kam uz krūtīm monogramma "SA" (Sigismunds Augusts).<ref>Literatūrā aplami ieviesies apgalvojums, ka grifs nāk no Pārdaugavas administratora grāfa Jana Hironīma Hodkēviča ģerboņa, kaut stājoties amatā viņš lietoja ģerboni, ko vēl 1554. gadā Sv. Romas impērijas ķeizars bija piešķīris viņa tēvam Hironīmam, piešķirot grāfa titulu. Grifs Hodkēviča ģerbonī parādās 1567. gada aprīlī izdotas lēņu grāmatas zīmogā, tātad aizgūts no Pārdaugavas ģerboņa. - Baltiņš J. Ģerboņu lietojuma īpatnības Kurzemes bīskapu zīmogos 15.-16. gs. // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 57. lpp.</ref>
+
'''Pārdaugavas hercogiste''' (lat. ''Ducatus Ultradunensis'', pol. ''Księstwo Inflantskie'', angl. ''Duchy of Livonia''; kr. ''Задвинское герцогство'') - [[Lietuvas lielkņaziste]]s province [[Livonija]]s daļā, Daugavas labajā krastā ([[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] un [[Rīgas arhibīskapija]]s zemes - mūsdienu Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija), kas Lietuvas pakļautībā nonaca pēc 1561. gada 28. novembrī noslēgtajiem [[Padošanās līgumi]]em (''Pacta subiectionis''). Būt par šīs teritorijas administratoru 1562. gada 6. martā tika pilnvarots [[Ketlers Gothards]]. 1566. gada Seimā Grodņā (26.08.-26.12.) tika noslēgta ''Pārdaugavas hercogistes'' un Lietuvas [[ūnija]] (''Privilegium Unionis cum Magno Ducatu Lithuania'') - par administratoru iecēla [[Žemaitija]]s [[Stārasts|stārastu]] (pl. ''starosta generalny żmudzki'') [[Magnāts|magnātu]] [[Hodkevičs Jans Hieronīms|Janu Hodkeviču]] (''Jan Hieronimowicz Chodkiewicz'', 1537.–1579.), kurš 10. decembrī Cēsīs vienojās ar provinces [[Kārta|kārtām]] par ūnijas ratificēšanu. Zeme tika nosaukta par "Pārdaugavas hercogisti" un karalis 1566. gada 26. decembrī tai piešķīra arī [[Ģerbonis|ģerboni]]: sarkanā laukā uz labo pusi ejošs ar zeltu kronēts sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā, kam uz krūtīm monogramma "SA" (Sigismunds Augusts).<ref>Literatūrā aplami ieviesies apgalvojums, ka grifs nāk no Pārdaugavas administratora grāfa Jana Hieronīma Hodkēviča ģerboņa, kaut stājoties amatā viņš lietoja ģerboni, ko vēl 1554. gadā Sv. Romas impērijas ķeizars bija piešķīris viņa tēvam Hironīmam, piešķirot grāfa titulu. Grifs Hodkēviča ģerbonī parādās 1567. gada aprīlī izdotas lēņu grāmatas zīmogā, tātad aizgūts no Pārdaugavas ģerboņa. - Baltiņš J. Ģerboņu lietojuma īpatnības Kurzemes bīskapu zīmogos 15.-16. gs. // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 57. lpp.</ref>
  
 
Administratīvi teritoriju iedalīja 4 [[Apriņķis|apriņķos]]: Rīgas, Turaidas, Cēsu un Daugavpils. <ref>Izņemot Rīgas pilsētu, kas padevās tikai 1581. gadā, un [[Krievijas cariste]]s iekaroto [[Tērbatas bīskapija|Tērbatas bīskapiju]].</ref> Katru apriņķi pārvaldīja senators, kurš kopā ar 3 [[Landrāts|landrātiem]] īstenoja tiesu varu. Augstākā tiesu apelācijas iestāde bija hercogistes administrators kopā ar visiem 4 senatoriem.  1569. gadā pēc [[Ļubļinas ūnija]]s noslēgšanas Pārdaugavas hercogiste kļuva par [[Žečpospoļita]]s provinci - 1582. gada 4. decembrī karalis [[Batorijs STefans, Žečpospoļitas karalis|Stefans Batorijs]] izdeva t.s. [[Livonijas konstitūcijas]] (''Constitutiones Livoniae''). Teritorija tika iedalīta 3 [[Prezidāts|prezidātos]] (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas).<ref>Cēsu prezidātā ietilpa zemes starp Daugavu un Gauju, ietverot arī Viļakas, Rēzeknes, Ludzas, Alūksnes un Gaujienas pilis ar novadiem. Tērbatas prezidātā ietilpa agrākā Tērbatas biskapija, pievienojot vēl arī bijušosOrdeņa īpašumus, kas ar to robežojās. Pērnavas prezidātā ietilpa teritorija starp Gauju, Virtsjervas ezeru un jūru.</ref>, kas sīkāk tika iedalīti [[Stārastija|stārastijās]]. 1582. gada 3. decembrī tika izveidota [[Cēsu bīskapija]].<ref>Cēsu [[bīskaps]] ranga ziņā bija otrais tūlīt aiz hercogistes administratora.</ref> Saskaņā ar t.s. 1589. gada [[Livonijas ordinācijas|I Livonijas ordināciju]] (''Ordinationes Livoniae I'') bija jābūt 26 stārastijām, taču to skaits ik pa laikam mainījās. Agrākās [[Livonijas tiesības]] tika atstātas spēkā, papildinot ar Žečpospoļitas tiesību aktiem un  jaunām iestādēm:
 
Administratīvi teritoriju iedalīja 4 [[Apriņķis|apriņķos]]: Rīgas, Turaidas, Cēsu un Daugavpils. <ref>Izņemot Rīgas pilsētu, kas padevās tikai 1581. gadā, un [[Krievijas cariste]]s iekaroto [[Tērbatas bīskapija|Tērbatas bīskapiju]].</ref> Katru apriņķi pārvaldīja senators, kurš kopā ar 3 [[Landrāts|landrātiem]] īstenoja tiesu varu. Augstākā tiesu apelācijas iestāde bija hercogistes administrators kopā ar visiem 4 senatoriem.  1569. gadā pēc [[Ļubļinas ūnija]]s noslēgšanas Pārdaugavas hercogiste kļuva par [[Žečpospoļita]]s provinci - 1582. gada 4. decembrī karalis [[Batorijs STefans, Žečpospoļitas karalis|Stefans Batorijs]] izdeva t.s. [[Livonijas konstitūcijas]] (''Constitutiones Livoniae''). Teritorija tika iedalīta 3 [[Prezidāts|prezidātos]] (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas).<ref>Cēsu prezidātā ietilpa zemes starp Daugavu un Gauju, ietverot arī Viļakas, Rēzeknes, Ludzas, Alūksnes un Gaujienas pilis ar novadiem. Tērbatas prezidātā ietilpa agrākā Tērbatas biskapija, pievienojot vēl arī bijušosOrdeņa īpašumus, kas ar to robežojās. Pērnavas prezidātā ietilpa teritorija starp Gauju, Virtsjervas ezeru un jūru.</ref>, kas sīkāk tika iedalīti [[Stārastija|stārastijās]]. 1582. gada 3. decembrī tika izveidota [[Cēsu bīskapija]].<ref>Cēsu [[bīskaps]] ranga ziņā bija otrais tūlīt aiz hercogistes administratora.</ref> Saskaņā ar t.s. 1589. gada [[Livonijas ordinācijas|I Livonijas ordināciju]] (''Ordinationes Livoniae I'') bija jābūt 26 stārastijām, taču to skaits ik pa laikam mainījās. Agrākās [[Livonijas tiesības]] tika atstātas spēkā, papildinot ar Žečpospoļitas tiesību aktiem un  jaunām iestādēm:

Versija, kas saglabāta 2012. gada 30. jūnijs, plkst. 10.04

Ducatus Ultradunensis
Ducatus Ultradunensis.png
hercogiste
  • 1566.-1629. de facto
  • 1566.-1677. de iure
sizerens
  • Lietuvas lielkņazs
  • Žečpospoļitas karalis
galvaspilsēta Vendene (1566.-1660.)

Pārdaugavas hercogiste (lat. Ducatus Ultradunensis, pol. Księstwo Inflantskie, angl. Duchy of Livonia; kr. Задвинское герцогство) - Lietuvas lielkņazistes province Livonijas daļā, Daugavas labajā krastā (Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas zemes - mūsdienu Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija), kas Lietuvas pakļautībā nonaca pēc 1561. gada 28. novembrī noslēgtajiem Padošanās līgumiem (Pacta subiectionis). Būt par šīs teritorijas administratoru 1562. gada 6. martā tika pilnvarots Ketlers Gothards. 1566. gada Seimā Grodņā (26.08.-26.12.) tika noslēgta Pārdaugavas hercogistes un Lietuvas ūnija (Privilegium Unionis cum Magno Ducatu Lithuania) - par administratoru iecēla Žemaitijas stārastu (pl. starosta generalny żmudzki) magnātu Janu Hodkeviču (Jan Hieronimowicz Chodkiewicz, 1537.–1579.), kurš 10. decembrī Cēsīs vienojās ar provinces kārtām par ūnijas ratificēšanu. Zeme tika nosaukta par "Pārdaugavas hercogisti" un karalis 1566. gada 26. decembrī tai piešķīra arī ģerboni: sarkanā laukā uz labo pusi ejošs ar zeltu kronēts sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā, kam uz krūtīm monogramma "SA" (Sigismunds Augusts).[1]

Administratīvi teritoriju iedalīja 4 apriņķos: Rīgas, Turaidas, Cēsu un Daugavpils. [2] Katru apriņķi pārvaldīja senators, kurš kopā ar 3 landrātiem īstenoja tiesu varu. Augstākā tiesu apelācijas iestāde bija hercogistes administrators kopā ar visiem 4 senatoriem. 1569. gadā pēc Ļubļinas ūnijas noslēgšanas Pārdaugavas hercogiste kļuva par Žečpospoļitas provinci - 1582. gada 4. decembrī karalis Stefans Batorijs izdeva t.s. Livonijas konstitūcijas (Constitutiones Livoniae). Teritorija tika iedalīta 3 prezidātos (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas).[3], kas sīkāk tika iedalīti stārastijās. 1582. gada 3. decembrī tika izveidota Cēsu bīskapija.[4] Saskaņā ar t.s. 1589. gada I Livonijas ordināciju (Ordinationes Livoniae I) bija jābūt 26 stārastijām, taču to skaits ik pa laikam mainījās. Agrākās Livonijas tiesības tika atstātas spēkā, papildinot ar Žečpospoļitas tiesību aktiem un jaunām iestādēm:

  • Zemes tiesa, viena katrā prezidiātā, kuras sastāvu iecēla karalis;
  • Subkamerārijs - īpaša amatpersona, ko iecēla karalis katrā prezidātā, - dižciltīgo muižnieku muižu robežlietu izskatīšanai;
  • Konventa tiesa - apelācijas instance (priekšsēdētājs pats administrators vai karaļa komisārs), kas sanāca 2 reizes gadā;
  • Augstākais tribunāls, 1600. g. izveidots konventa tiesas vietā;
  • Karaliskā relācijas tiesa, kas Varšavā pieņēma izskatīšanai tikai konventa tiesas pārsūdzības dižciltīgo muižnieku mantošanas lietās;
  • Rīgas rāte, augstākais tiesas orgāns pilsētā;
  • Burggrāfa tiesa, izstiesāja muižnieku un citu nepilsētnieku izdarītos kriminālnoziegumus.

Ar t.s. 1598. gada II Livonijas ordināciju (Ordinationes Livoniae II) prezidiāti tika pārdēvēti par vojevodistēm un pēc Lietuvas parauga sadalīti sīkāk poviatos (powiate). Valsts muižas bija apvienotas stārastijās, kuras pārvaldīja stārasti jeb pilskungi. Kā atsevišķa administratīvi teritoriāla vienība - ietverot sevī Valmieras pilsētu un pilsnovadu, Trikātas, Burtnieku, Ropažu un Brenguļu novadus, kā arī Tērbatas, Pērnavas, Vīlandes un Cēsu pilis.

Pēc Žečpospoļitas-Zviedrijas kara 1629. gada septembrī noslēgtā Altmarkas pamiera noteikumiem Pārdaugavas hercogiste faktiski tika likvidēta[5], sadalot to t.s. zviedru Vidzemē un t.s. "poļu Vidzemē". 1677. gadā[6] Kā teritoriāli administratīva vienība hercogiste vairs nepastāvēja.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Literatūrā aplami ieviesies apgalvojums, ka grifs nāk no Pārdaugavas administratora grāfa Jana Hieronīma Hodkēviča ģerboņa, kaut stājoties amatā viņš lietoja ģerboni, ko vēl 1554. gadā Sv. Romas impērijas ķeizars bija piešķīris viņa tēvam Hironīmam, piešķirot grāfa titulu. Grifs Hodkēviča ģerbonī parādās 1567. gada aprīlī izdotas lēņu grāmatas zīmogā, tātad aizgūts no Pārdaugavas ģerboņa. - Baltiņš J. Ģerboņu lietojuma īpatnības Kurzemes bīskapu zīmogos 15.-16. gs. // Latvijas arhīvi. Nr.3./4., 2011., 57. lpp.
  2. ↑ Izņemot Rīgas pilsētu, kas padevās tikai 1581. gadā, un Krievijas caristes iekaroto Tērbatas bīskapiju.
  3. ↑ Cēsu prezidātā ietilpa zemes starp Daugavu un Gauju, ietverot arī Viļakas, Rēzeknes, Ludzas, Alūksnes un Gaujienas pilis ar novadiem. Tērbatas prezidātā ietilpa agrākā Tērbatas biskapija, pievienojot vēl arī bijušosOrdeņa īpašumus, kas ar to robežojās. Pērnavas prezidātā ietilpa teritorija starp Gauju, Virtsjervas ezeru un jūru.
  4. ↑ Cēsu bīskaps ranga ziņā bija otrais tūlīt aiz hercogistes administratora.
  5. ↑ Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vojevoda (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par stārastijām. Tikai 1660. gadā ar Olivas miera līgumu Žečpospoļita atzina esošo status quo un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. de iure hercogiste turpināja pastāvēt.
  6. ↑ 1656.-1667. gados Poļu Vidzemi bija sagrābusi Krievijas cariste, teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas prikazu (kr. Лифляндский приказ), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc Andrusovas pamiera līguma noslēgšanas 1667. gadā.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
  • Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 114.-115. lpp.
  • Trimoniene R.R. Livonijas muižnieku dzimtu ieceļošana Žemaitijā 16. gadsimta otrajā pusē - 17. gadsimta sākumā. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 61.-69. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Pārdaugavas_hercogiste&oldid=37733"