Atšķirības starp "Ķīnas monarhu dinastijas" versijām

Pašreizējā versija, 2020. gada 26. jūlijs, plkst. 10.08

Senajā Ķīnā vēstures gaitā radušās, pastāvējušas un izzudušas daudzas valstis. Dažās no tām viena otru nomainījušas dažādas valdnieku dinastijas, katra ar savu raksturīgu politiku. Ķīnas historiogrāfijas ietekmē, kur politisku un nacionālpatriotisku motīvu dēļ pastāv uz vienotas impērijas pastāvēšanu cauri gadu tūkstošiem, mainoties tikai monarhu dinastijām, vēstures literatūrā līdz šim jēdziena "impērija" vietā lietots apzīmējums "dinastija" - piemēram, nevis "Dzjiņu impērija", bet "Dzjiņu dinastija". Ja runa būtu par citu pasaules reģionu, to uztvertu kā jaunu valsti, nevis kā dinastiju maiņu (piemēram, par Persiju rakstām, ka to iekaroja Maķedonija, nevis Ahemenīdu dinastiju nomainīja Maķedoniešu dinastija, savukārt ja Aleksandrs būtu iekarojis Ķīnu un galvaspilsētu pārcēlis uz turieni, mēs tagad rakstītu par barbaru maķedoniešu dinastiju).

Sākot ar Šanu dinastiju līdz Cjiņu dinastijai, valdnieka tituls bija "van" (王 - Wáng). Senajai Ķīnai sadrumstalojoties daudzās savstarpēji naidīgās valstīs, katras šādas valstiņas valdnieks sāka dēvēties par "vanu", līdz ar to tituls zaudēja savu autoritāti. Vienotās lielvalsts-impērijas izveidotājs Cjiņs Šihuans, lai uzsvērtu savu īpašo statusu, radīja jaunu titulu: "huandi" - "imperators" (皇帝 - Huángdì), kurš līdz pat 1912. gadam bija Visķīnas imperatoru oficiālais tituls.

Katrs imperators zināms ar vairākiem vārdiem, kas dažkārt padara to identifikāciju visai sarežģītu:

• Paša vārds (姓名 - xìngmíng), kādu tam devuši vecāki; dažkārt Ķīnas vēsturē īpaša vērība tika pievērsta tam, lai valdnieka dzimtais vārds nenonāktu atklātībā, piemēram, Minu dinastijas dibinātājs ar likumu aizliedza pieminēt savu uzvārdu un lika to izdzēst no visiem dokumentiem, lai neviens neatcerētos viņa prasto izcelsmi.
• Pēcnāves vārds (諡號 - shìhào), kuru piešķīra pēc nāves, ņemot vērā dzīves laikā paveikto; visbiežāk pēcnāves vārds ir saliktenis, kas beidzas ar titula "huandi" (imperators) pēdējo zilbi "di", vai pašu titulu, piemēram, "van" u.c.;
• Tempļa vārds (廟號 - miàohào), kuru rakstīja uz plāksnes un novietoja šī valdnieka senčiem veltītajā templī; visbiežāk tempļa vārds ir saliktenis, kas beidzas ar "gao" (augstais) vai "tai" (dižais), ja konkrētais valdnieks bijis dinastijas dibinātājs, vai arī "dzun" (sencis) vai "dzu" (pirmtēvs), piemēram "Taidzuns", t.i. "Dižais sencis".
• Devīzes vārds - sākot ar III gs. valdnieku personvārdu vietā ļoti bieži lieto to valdīšanas ēras devīzi (年號 - niánhào), kurai bija jāraksturo valdnieka politiku, piemēram, "Kansji" (veselība un laime), Guaņsjuj (spilgtais turpinājums) u.c.

Dažkārt vienu un to pašu imperatoru dažādi avoti dēvē dažādos vārdos, vai viens pēcnāves vārds bijis dažādu dinastiju imperatoriem (tad pirms vārda min dinastiju). Daudzi valdnieki nebija ķīnieši, bet gan citu tautu (tātad arī valodu) pārstāvji - tad grūtības sagādā tas, ka viņu vārdi ķīniešu transkripcijā var ievērojami atšķirties no oriģinālā varianta (piemēram, mongoļu hans Čingiss, kura vārdu ķīnieši pierakstīja kā "Čen-dzi-cji"). Tā kā lielāko tiesu literatūrā bez valdnieka vārda rakstības hieroglifos, tas uzrādīts arī mandarīnu valodā, lai īpašvārdus pareizi atveidotu latviešu valodā, jālieto Piņjiņa tabula.

Kas attiecas uz neķīniešu dinastijām (piemēram, mongoļu, džurčeņu, mandžūru u.c.), tad pēc Prof. J.Staburovas ieteikuma to imperatoru ķinizētos vārdus raksta kā piņjiņā, vārdu un titulu kopā (piemēram 元帝 - Yuándì - kā "Juaņdi", nevis "Juaņs Di"). Savukārt to etnisko vārdu rakstībā pēc Prof. A.Cendina iesaka¹ nodalīt vārdu no titula ar defisi, jo vārdi ir atsevišķi, taču izrunā tos gandrīz "sapludinot" (kā tas pieņemts mongoļu un tjurku valodās), piemēram Čingis-hans, nevis Čingishans (tā kā latviešu valodā defisi līdz šim īpašvārda un titula saistībā nav pieņemts lietot, problēma, kā atveidot stepes nomadu tautu īpašvārdus un titulus vēl joprojām aktuāla un vadlīniju nav).

Valdnieku tituli:

• huandi (皇帝 - Huángdì - imperators)
• vans (王 - Wáng - valdnieks)

Dinastiju un periodu uzskaitījums hronoloģiskā secībā:

• Trīs valdnieki un pieci imperatori - Trīs valdnieku (三皇 - Saņhuan) un piecu imperatoru (五帝 - Wudi) laiks ir mītiska valsts, kuras pastāvēšana nav pierādāma.
• Sja dinastija - (夏朝 - Xià cháo) 2043.-1572. g. p.m.ē.
• Šanu dinastija - (商朝 - Shang cháo) aptuveni 1600.-1046. g. p.m.ē.
• Džou dinastija - (周朝 - Zhōu cháo) XI gs. vidus - 256. g. p.m.ē.
• Cjiņu dinastija - (秦朝 - Qín cháo) 255.-207. g. p.m.ē.
• Haņ dinastija - (漢朝 - Hàn cháo) 206. g. p.m.ē. - 220. g.m.ē.
• Trejvalstu laiks - (三國 - Sānguó) (220.-280. g.) - trīs spēku samēros līdzvērtīgas valstis mūsdienu Centrālķīnas teritorijā.
• Dzjiņu dinastija - (晉朝 - Jìn cháo) 265.-420. g.
• Sešpadsmit (barbaru) valstis - T.s. Sešpadsmit barbaru valstis (十六国 - Shí liù guó) bija valstu konglomerāts, kas pastāvēja Ķīnā laikā no 304. līdz 439. gadam pēc Ziemeļķīnas sabrukuma.
• Piecu barbaru perioda valstis - T.s. Piecu barbaru (胡 - hú) tautu (匈奴 - Xiōngnú, 羯 - Jié, 鮮卑 - Xiǎnbēi, 狄 - Dí, 羌 - Qiāng) valstis un dinastijas Ziemeļķīnā, kuras tradicionāli netiek iekļautas t.s. Sešpadsmit (barbaru) valstu sarakstā; bez tam šajā laikā pastāvēja 4 ķīniešu valstis, kuras nepakļāvās Austrumu Dzjiņ impērijai.
• Ziemeļu un Dienvidu dinastijas - (南北朝 - Nán Běi cháo) 386.-589. g.
• Suju dinastija - (隋朝 - Suí cháo) 581.-618. g.
• Tanu dinastija - (唐朝 - Tan cháo) 618.-690. g., 705.-907. g.
• Piecu dinastiju un desmit valstu laiks (五代十國 - Wǔdài Shíguó) 907.-960. g.
• Ļao impērija - 907.-1125. g.
• Sunu dinastija - (宋朝 - Sòng cháo) 960.-1279. g.
• Sisja impērija (西夏朝 - Xī Xià cháo) 1032.-1227. g.
• Dzjiņu impērija (金朝 - Jīn cháo) 1115.-1234. g.
• Juaņu dinastija (元朝 - Yuan cháo) 1271.-1368. g.
• Minu dinastija (明朝 - Míng cháo) 1368.-1616. g.
• Cjinu dinastija (清朝 - Qīng cháo) 1616.-1911. g. (un 1924. g.)

Par pirmo atzīto datējumu Ķīnas dinastiju vēsturē nosacīti uzskata 841. g. p.m.ē. Senāki datējumi ir visai diskutabli un apstrīdami. Te uzskaitīto dinastiju hronoloģija ņemta no Ķīnas valdības finansēta hronoloģijas pētniecības projekta Sjašandžou (夏商周断代工程), kurš īstenots 2000. gadā.

¹„… Титулы, звания (хан, габджу, сэцэн), слова, обозначающие географический вид местности (гол, тал) писать через дефис и с маленькой буквы: ..., Угэдэй-хан. … Если в журналистике, в художественных произведениях допустима форма Чингисхан, то в научной литературе следует использовать дефис: Чингис-хан..." - Цендина А.Д. К вопросу о написании монгольских имен и терминов в российской востоковедной литературе. // Владимирцовские чтения-V. Доклады Всероссийской научной конференции (Москва, 16 ноября 2005 г.) . Москва, - 2006. С. 224-227.

Literatūra par šo tēmu

• Zariņš V., Svarīgākie senās Ķīnas vēstures notikumi. / Laodzi. Sacerējums par Dao un De (Daodedzin). - Zvaigzne ABC, Rīga, ISBN 9984-22-084-2
• Staburova J., Ķīniešu valodas īpašvārdi un to atveide latviešu valodā.Teorētiskie un praktiskie aspekti. - Jāņa Rozes apgāds, Rīga, 2006.

Resursi internetā par šo tēmu

• The Dynasties of China - Bibliography - Hua Umf Maine