Atšķirības starp "Ķoniņi" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Ķoniņu [[Lēnis|lēņi]] XIII gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos mantot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt, taču līdz XV gadsimta vidum [[Livonijas ordenis|ordeņa valstī]] lēņi lielākoties piešķirti vietējiem iedzīvotājiem, nevis no citurienes iebraukušajiem. Visbiežākās ''lēņa'' gaitas bija karadienests ar paša ''ķoniņa'' zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no [[Lēnis|lēņa]]. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Piešķirtie [[Lēnis|lēņi]] bija tik mazi, ka tiem nepiederēja [[dzimtļaudis]], tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un [[Kalpi|kalpiem]]. Ordeņa valstī vidējais lēņu lielums ordeņvalstī bija 1-12 [[Arkls|arkli]], piemēram, XVI gs. ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Kuršu lēņa tiesības bija pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (''lehngudes recht''), bet lībiešu tiesības pieļāva arī lēņa gaitu aizvietošanu ar gruntsnomas maksu. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s laikā XVI gs., kad te sāka veidoties [[bruņniecība]] kā [[kārta]], sākās noslāņošanās vasaļu vidū. [[Hercogs]] [[Ketlers Gothards|Gothards]] gan apstiprināja vecos [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ''ķoniņu'' statusu, tos apstiprinot kā [[Brīvzemnieki|brīvzemnieku]] (''Freybauren'') vai [[Brīvnieki|brīvnieku]] (''Frye'') lēņus.<ref>Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.</ref> XVII gadsimta pirmajā pusē ''ķoniņu'' dzimtām tika uzlikti brīvzemnieku pienākumi - pasta vešana, dažādu amatu pildīšana muižās, taču viņi vēl saglabāja personisko brīvību un nepildīja ikdienišķās muižas klaušas. Īpaši strauja ''ķoniņu'' un brīvzemnieku tiesiskā lejupslīde novērojama pēc [[Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs|hercoga Jēkaba]] 1663. gadā publicētā likuma “Muižu noteikumi”, kurā bija iekļauts pants, kas tieši attiecās uz brīvzemniekiem: “Rēķinos jāieraksta arī lēņu ļaudis un brīvzemnieki, lai varētu zināt, kādi ļaudis ir muižā, un kā tos varētu izmantot.” Šo noteikumu hercoga muižu pārvaldnieki iztulkoja pēc sava prāta - ja reiz ''ķoniņš'' kā brīvzemnieks tiek ierakstīts muižas ļaužu sarakstos, viņam jāpilda tādas pašas nastas kā pārējiem. Domājams, ka klaušas un nodevas novadniekiem netika uzspiestas uzreiz, bet pakāpeniski, izskaidrojot tās kā jaunu brīvzemnieku pienākumu. Hercogistes laikā ''ķoniņu'' tiesiskais stāvoklis kļūva visai nenoteikts - nav atrodams neviens likums vai tieisks akts, kas regulētu brīvo zemturu statusu hercogistē kopumā, izņemot uz atsevišķām dzimtām attiecinātus hercogu rīkojumus un pavēles. Tiesas pakļautības ziņā ''ķoniņi'' bija pakļauti [[Virspilskungs|virspilskungu]] tiesām. Militāro dienestu tie pildīja ''lēņa jātnieku rotā'' (''Lehnsfahne''), kā arī pildīja nemilitāru dienestu. Ir pamats domāt, ka vismaz Kuldīgas novada vietējās izcelsmes vasaļi jau XVII gs. sākumā bija ēji atstumti no militārā lēņu dienesta, jo Dionīsijs Fabrīcijs savā hronikā raksta, ka te dzīvojošo "kuršu valdnieku pēcteču" pamatpienākums bijis kara zirgu audzēšana.<ref>Spekke A. Latvieši un Livonija 16. gs. - Rīga, 1992., - 213. lpp.</ref> [[Bruņinieku matrikula|Bruņinieku matrikulā]] ''leimaņi'' netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas ''ķoniņu'' dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ''ķoniņu'' ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ''ķoniņiem''. Ar laiku daudzas ''ķoniņu'' dzimtas nonāca parādu atkarībā, kļūstot par [[brīvzemnieki]]em vai pat [[dzimtzemnieki]]em. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas ''ķoniņu'' dzimtas. 1803. gadā par ķoniņiem ieinteresējās Kurzemes civilgubernators. Kuldīgas [[virspilskungs]] fon Zass viņam adresētā ziņojumā rakstīja, ka ''ķoniņiem'' pēc likuma pienākas tādas pašas tiesības un brīvības kā citiem lēņa vīriem, kuriem pieder namnieku un muižnieku īpašumi Kurzemē un Vidzemē. To rādot visas lēņa grāmatas. Zass citēja Tontegodes 1330. un 1333. gadu lēņa grāmatas, kurās minēts, ka Tontegodēm lēņi piešķirti ar tādām pašām tiesībām kā citiem Kurzemes vasaļiem. Meža ciršanas, medību un zvejas Vilgāles ezerā tiesības ķoniņiem eksistējot vēl līdz šai dienai. Kurzemes iestādes uzzināja par ''ķoniņu'' tiesību juridisko pamatojumu un atzina tās. Arī vēlākie Kuldīgas virspilskungi turējās pie fon Zasa nostājas ķoniņu tiesību jautājumā. Valdības iestādēs bija sagatavota labvēlīga augsne tālākam tiesību restitūcijas juridiskajam procesam. Pirmā ķoniņu juridiskā uzvara bija Lipaiķu baznīcas vizitācijas komisijas 1806. gada lēmums, ka viņu brīvciemiem, tāpat kā privātmuižām, karas pieder pie Lipaiķu draudzes, nav vairs obligāti jāpiedalās mācītājmuižas būves un remontdarbos. Visu septiņu brīvciemu (Ķoniņciems, Pliķu ciems, Ziemeļu ciems, Kalēju ciems, Viesalgu ciems, Dragūnu ciems, Sausgaļu-Kamburnieku ciems) iedzīvotāji 1809. gadā iesniedza prasību par atbrīvošanu no klaušām un gruntsnomas Kuldīgas muižas labā, kā arī no visiem kroņa nodokļiem uz 1320. - 1621. gados izdoto [[Lēņa grāmata|lēņa grāmatu]] pamata. 1810. gadā Krievijas tieslietu ministrs [[kņazs]] Lopuhins viņiem atļāva uzsākt prāvu ar fisku - Kurzemes guberņas kroņa īpašumu pārvaldi - par tiesību restituēšanu. 1811. gada dvēseļu revīzijā ''ķoniņi'' jau tika ierakstīti kā īpaša nodokļu maksātāju šķira. Ar Kuldīgas [[virspilstiesa]]s 1813. gada 22. decembra spriedumu, kuru 1814. gada apstiprināja [[galma virstiesa]], ''ķoniņi'' bija jāatbrīvo no nodokļiem un klaušām, kā arī no katra sakara ar Kuldīgas muižu. Kuldīgas virspilskungs E. fon der Rops savā 1853. gada 4. jūnija ziņojumā Baltijas ģenerālgubernatoram Suvorovam rakstīja, ka senākie vēstures avoti liecina, par ''ķoniņu'' kā ordeņa vasaļu piederību dižciltīgo kārtai, un viņi ir cēlušies no kuršu valdniekiem - ''ķoniņiem'' jeb kungiem, ar ko pamatojami viņiem piešķirtie dižciltīgo lēņi. Senāts ar 1854. gada 22. jūnija spriedumu atzina, ka ķoniņiem ar lēņa grāmatām zemes piešķirtas mūžīgā un mantojamā valdījumā uz lēņa tiesību pamata, brīvas no klaušām un nodevām. Ievāktās ziņas liecina, ka visi brīvciemu iedzīvotāji ir personu, kurām piešķirti lēņi, pēcteči. Tam piekrīt arī Kurzemes valsts īpašumu palāta, civilgubernators un Baltijas ģenerālgubernators. [[Krievijas impērijas Senāts]] nolēma atstāt zemi ķoniņiem, kuri spriedumā tiek saukti par brīvajiem nometniekiem kā sabiedrisku īpašumu, kas atbrīvots no klaušām un nodevām. No [[galvasnauda]]s un [[Rekrūši|rekrūšu]] došanas viņi nav atbrīvojami, jo Krievijas likumu kopojumā brīvie nometnieki nav minēti kā kārta, kas ir brīva no minētajiem pienākumiem. 1929. gadā ar LR Saeimas lēmumu ķoniņu brīvciemi tika sadalīti viensētās, tādējādi iznīcinot kuršu ķoniņu pēdējās vēsturiskās īpatnības. | Ķoniņu [[Lēnis|lēņi]] XIII gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos mantot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt, taču līdz XV gadsimta vidum [[Livonijas ordenis|ordeņa valstī]] lēņi lielākoties piešķirti vietējiem iedzīvotājiem, nevis no citurienes iebraukušajiem. Visbiežākās ''lēņa'' gaitas bija karadienests ar paša ''ķoniņa'' zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no [[Lēnis|lēņa]]. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Piešķirtie [[Lēnis|lēņi]] bija tik mazi, ka tiem nepiederēja [[dzimtļaudis]], tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un [[Kalpi|kalpiem]]. Ordeņa valstī vidējais lēņu lielums ordeņvalstī bija 1-12 [[Arkls|arkli]], piemēram, XVI gs. ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Kuršu lēņa tiesības bija pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (''lehngudes recht''), bet lībiešu tiesības pieļāva arī lēņa gaitu aizvietošanu ar gruntsnomas maksu. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s laikā XVI gs., kad te sāka veidoties [[bruņniecība]] kā [[kārta]], sākās noslāņošanās vasaļu vidū. [[Hercogs]] [[Ketlers Gothards|Gothards]] gan apstiprināja vecos [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ''ķoniņu'' statusu, tos apstiprinot kā [[Brīvzemnieki|brīvzemnieku]] (''Freybauren'') vai [[Brīvnieki|brīvnieku]] (''Frye'') lēņus.<ref>Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.</ref> XVII gadsimta pirmajā pusē ''ķoniņu'' dzimtām tika uzlikti brīvzemnieku pienākumi - pasta vešana, dažādu amatu pildīšana muižās, taču viņi vēl saglabāja personisko brīvību un nepildīja ikdienišķās muižas klaušas. Īpaši strauja ''ķoniņu'' un brīvzemnieku tiesiskā lejupslīde novērojama pēc [[Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs|hercoga Jēkaba]] 1663. gadā publicētā likuma “Muižu noteikumi”, kurā bija iekļauts pants, kas tieši attiecās uz brīvzemniekiem: “Rēķinos jāieraksta arī lēņu ļaudis un brīvzemnieki, lai varētu zināt, kādi ļaudis ir muižā, un kā tos varētu izmantot.” Šo noteikumu hercoga muižu pārvaldnieki iztulkoja pēc sava prāta - ja reiz ''ķoniņš'' kā brīvzemnieks tiek ierakstīts muižas ļaužu sarakstos, viņam jāpilda tādas pašas nastas kā pārējiem. Domājams, ka klaušas un nodevas novadniekiem netika uzspiestas uzreiz, bet pakāpeniski, izskaidrojot tās kā jaunu brīvzemnieku pienākumu. Hercogistes laikā ''ķoniņu'' tiesiskais stāvoklis kļūva visai nenoteikts - nav atrodams neviens likums vai tieisks akts, kas regulētu brīvo zemturu statusu hercogistē kopumā, izņemot uz atsevišķām dzimtām attiecinātus hercogu rīkojumus un pavēles. Tiesas pakļautības ziņā ''ķoniņi'' bija pakļauti [[Virspilskungs|virspilskungu]] tiesām. Militāro dienestu tie pildīja ''lēņa jātnieku rotā'' (''Lehnsfahne''), kā arī pildīja nemilitāru dienestu. Ir pamats domāt, ka vismaz Kuldīgas novada vietējās izcelsmes vasaļi jau XVII gs. sākumā bija ēji atstumti no militārā lēņu dienesta, jo Dionīsijs Fabrīcijs savā hronikā raksta, ka te dzīvojošo "kuršu valdnieku pēcteču" pamatpienākums bijis kara zirgu audzēšana.<ref>Spekke A. Latvieši un Livonija 16. gs. - Rīga, 1992., - 213. lpp.</ref> [[Bruņinieku matrikula|Bruņinieku matrikulā]] ''leimaņi'' netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas ''ķoniņu'' dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ''ķoniņu'' ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ''ķoniņiem''. Ar laiku daudzas ''ķoniņu'' dzimtas nonāca parādu atkarībā, kļūstot par [[brīvzemnieki]]em vai pat [[dzimtzemnieki]]em. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas ''ķoniņu'' dzimtas. 1803. gadā par ķoniņiem ieinteresējās Kurzemes civilgubernators. Kuldīgas [[virspilskungs]] fon Zass viņam adresētā ziņojumā rakstīja, ka ''ķoniņiem'' pēc likuma pienākas tādas pašas tiesības un brīvības kā citiem lēņa vīriem, kuriem pieder namnieku un muižnieku īpašumi Kurzemē un Vidzemē. To rādot visas lēņa grāmatas. Zass citēja Tontegodes 1330. un 1333. gadu lēņa grāmatas, kurās minēts, ka Tontegodēm lēņi piešķirti ar tādām pašām tiesībām kā citiem Kurzemes vasaļiem. Meža ciršanas, medību un zvejas Vilgāles ezerā tiesības ķoniņiem eksistējot vēl līdz šai dienai. Kurzemes iestādes uzzināja par ''ķoniņu'' tiesību juridisko pamatojumu un atzina tās. Arī vēlākie Kuldīgas virspilskungi turējās pie fon Zasa nostājas ķoniņu tiesību jautājumā. Valdības iestādēs bija sagatavota labvēlīga augsne tālākam tiesību restitūcijas juridiskajam procesam. Pirmā ķoniņu juridiskā uzvara bija Lipaiķu baznīcas vizitācijas komisijas 1806. gada lēmums, ka viņu brīvciemiem, tāpat kā privātmuižām, karas pieder pie Lipaiķu draudzes, nav vairs obligāti jāpiedalās mācītājmuižas būves un remontdarbos. Visu septiņu brīvciemu (Ķoniņciems, Pliķu ciems, Ziemeļu ciems, Kalēju ciems, Viesalgu ciems, Dragūnu ciems, Sausgaļu-Kamburnieku ciems) iedzīvotāji 1809. gadā iesniedza prasību par atbrīvošanu no klaušām un gruntsnomas Kuldīgas muižas labā, kā arī no visiem kroņa nodokļiem uz 1320. - 1621. gados izdoto [[Lēņa grāmata|lēņa grāmatu]] pamata. 1810. gadā Krievijas tieslietu ministrs [[kņazs]] Lopuhins viņiem atļāva uzsākt prāvu ar fisku - Kurzemes guberņas kroņa īpašumu pārvaldi - par tiesību restituēšanu. 1811. gada dvēseļu revīzijā ''ķoniņi'' jau tika ierakstīti kā īpaša nodokļu maksātāju šķira. Ar Kuldīgas [[virspilstiesa]]s 1813. gada 22. decembra spriedumu, kuru 1814. gada apstiprināja [[galma virstiesa]], ''ķoniņi'' bija jāatbrīvo no nodokļiem un klaušām, kā arī no katra sakara ar Kuldīgas muižu. Kuldīgas virspilskungs E. fon der Rops savā 1853. gada 4. jūnija ziņojumā Baltijas ģenerālgubernatoram Suvorovam rakstīja, ka senākie vēstures avoti liecina, par ''ķoniņu'' kā ordeņa vasaļu piederību dižciltīgo kārtai, un viņi ir cēlušies no kuršu valdniekiem - ''ķoniņiem'' jeb kungiem, ar ko pamatojami viņiem piešķirtie dižciltīgo lēņi. Senāts ar 1854. gada 22. jūnija spriedumu atzina, ka ķoniņiem ar lēņa grāmatām zemes piešķirtas mūžīgā un mantojamā valdījumā uz lēņa tiesību pamata, brīvas no klaušām un nodevām. Ievāktās ziņas liecina, ka visi brīvciemu iedzīvotāji ir personu, kurām piešķirti lēņi, pēcteči. Tam piekrīt arī Kurzemes valsts īpašumu palāta, civilgubernators un Baltijas ģenerālgubernators. [[Krievijas impērijas Senāts]] nolēma atstāt zemi ķoniņiem, kuri spriedumā tiek saukti par brīvajiem nometniekiem kā sabiedrisku īpašumu, kas atbrīvots no klaušām un nodevām. No [[galvasnauda]]s un [[Rekrūši|rekrūšu]] došanas viņi nav atbrīvojami, jo Krievijas likumu kopojumā brīvie nometnieki nav minēti kā kārta, kas ir brīva no minētajiem pienākumiem. 1929. gadā ar LR Saeimas lēmumu ķoniņu brīvciemi tika sadalīti viensētās, tādējādi iznīcinot kuršu ķoniņu pēdējās vēsturiskās īpatnības. | ||
| − | == Literatūra == | + | Vidzemē ķoniņi kā brīvie vasaļi visilgāk saglabājās Salaspils apkārtnē, kur Ķeniņu un Pitkejanu dzimtu "Raģu" un "Vedmeru" mājas eksistē vēl tagad. No [[Rīgas arhibīskapija]]s laikiem šiem vasaļiem īpašumā ir septiņi [[Arkls|arkli]] zemes, kas apstiprināts ar zīmogiem un lēņu grāmatām (Ķeniņu dzimtai bija savs zīmogs dokumentu apstiprināšanai). Nebija jāpilda klaušas, nebija jāpiedalās pils celtniecības darbos, t.i. Salaspils ķoniņi bija priviliģētāki nekā kuršu ķoniņi. [[Zviedru Vidzeme|Zviedru laikos]] šiem pēdējiem Vidzemes ķoniņiem atņēma to statusu un padarīja par dzimtcilvēkiem. |
| + | |||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
* Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp. | * Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp. | ||
* Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki. // Straumes un avoti. - Rīga, 1938. | * Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki. // Straumes un avoti. - Rīga, 1938. | ||
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
* [http://www.historia.lv/alfabets/L/LI/Livonija/monografijas/klishans/009.htm Klišāns V. Leimaņi Livonijā.] | * [http://www.historia.lv/alfabets/L/LI/Livonija/monografijas/klishans/009.htm Klišāns V. Leimaņi Livonijā.] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 19. marts, plkst. 09.59
Ķoniņi - vietējās izcelsmes mazie vasaļi jeb "vasaļu vasaļi" Livonijā, Kurzemē. Zemgalē dēvēti par novadniekiem (ar novadu saprotot norobežotu zmesgabalu), bet Vidzemē un Latgalē - par leimaņiem. Feodālajā hierarhijā veidoja netitulētās bruņniecības zemāko slāni, savas saistības pret sizerenu pildot tā militārajā dienestā (karadienests ar savu zirgu, ieročiem un ekipējumu), vai arī pasta jātnieka, ceļotāju pavadoņa vai pils amatnieka pienākumus, atbrīvoti no klaušām un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Pirmo reizi apzīmējums "kuršu ķoniņi" (Cursken konyngh) minēts ar 1504. gada 23. augustu datētā lēņa grāmatā.
Ķoniņu lēņi XIII gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos mantot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt, taču līdz XV gadsimta vidum ordeņa valstī lēņi lielākoties piešķirti vietējiem iedzīvotājiem, nevis no citurienes iebraukušajiem. Visbiežākās lēņa gaitas bija karadienests ar paša ķoniņa zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no lēņa. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Piešķirtie lēņi bija tik mazi, ka tiem nepiederēja dzimtļaudis, tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un kalpiem. Ordeņa valstī vidējais lēņu lielums ordeņvalstī bija 1-12 arkli, piemēram, XVI gs. ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Kuršu lēņa tiesības bija pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (lehngudes recht), bet lībiešu tiesības pieļāva arī lēņa gaitu aizvietošanu ar gruntsnomas maksu. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā XVI gs., kad te sāka veidoties bruņniecība kā kārta, sākās noslāņošanās vasaļu vidū. Hercogs Gothards gan apstiprināja vecos Ordeņa laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ķoniņu statusu, tos apstiprinot kā brīvzemnieku (Freybauren) vai brīvnieku (Frye) lēņus.[1] XVII gadsimta pirmajā pusē ķoniņu dzimtām tika uzlikti brīvzemnieku pienākumi - pasta vešana, dažādu amatu pildīšana muižās, taču viņi vēl saglabāja personisko brīvību un nepildīja ikdienišķās muižas klaušas. Īpaši strauja ķoniņu un brīvzemnieku tiesiskā lejupslīde novērojama pēc hercoga Jēkaba 1663. gadā publicētā likuma “Muižu noteikumi”, kurā bija iekļauts pants, kas tieši attiecās uz brīvzemniekiem: “Rēķinos jāieraksta arī lēņu ļaudis un brīvzemnieki, lai varētu zināt, kādi ļaudis ir muižā, un kā tos varētu izmantot.” Šo noteikumu hercoga muižu pārvaldnieki iztulkoja pēc sava prāta - ja reiz ķoniņš kā brīvzemnieks tiek ierakstīts muižas ļaužu sarakstos, viņam jāpilda tādas pašas nastas kā pārējiem. Domājams, ka klaušas un nodevas novadniekiem netika uzspiestas uzreiz, bet pakāpeniski, izskaidrojot tās kā jaunu brīvzemnieku pienākumu. Hercogistes laikā ķoniņu tiesiskais stāvoklis kļūva visai nenoteikts - nav atrodams neviens likums vai tieisks akts, kas regulētu brīvo zemturu statusu hercogistē kopumā, izņemot uz atsevišķām dzimtām attiecinātus hercogu rīkojumus un pavēles. Tiesas pakļautības ziņā ķoniņi bija pakļauti virspilskungu tiesām. Militāro dienestu tie pildīja lēņa jātnieku rotā (Lehnsfahne), kā arī pildīja nemilitāru dienestu. Ir pamats domāt, ka vismaz Kuldīgas novada vietējās izcelsmes vasaļi jau XVII gs. sākumā bija ēji atstumti no militārā lēņu dienesta, jo Dionīsijs Fabrīcijs savā hronikā raksta, ka te dzīvojošo "kuršu valdnieku pēcteču" pamatpienākums bijis kara zirgu audzēšana.[2] Bruņinieku matrikulā leimaņi netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas ķoniņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ķoniņu ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ķoniņiem. Ar laiku daudzas ķoniņu dzimtas nonāca parādu atkarībā, kļūstot par brīvzemniekiem vai pat dzimtzemniekiem. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas ķoniņu dzimtas. 1803. gadā par ķoniņiem ieinteresējās Kurzemes civilgubernators. Kuldīgas virspilskungs fon Zass viņam adresētā ziņojumā rakstīja, ka ķoniņiem pēc likuma pienākas tādas pašas tiesības un brīvības kā citiem lēņa vīriem, kuriem pieder namnieku un muižnieku īpašumi Kurzemē un Vidzemē. To rādot visas lēņa grāmatas. Zass citēja Tontegodes 1330. un 1333. gadu lēņa grāmatas, kurās minēts, ka Tontegodēm lēņi piešķirti ar tādām pašām tiesībām kā citiem Kurzemes vasaļiem. Meža ciršanas, medību un zvejas Vilgāles ezerā tiesības ķoniņiem eksistējot vēl līdz šai dienai. Kurzemes iestādes uzzināja par ķoniņu tiesību juridisko pamatojumu un atzina tās. Arī vēlākie Kuldīgas virspilskungi turējās pie fon Zasa nostājas ķoniņu tiesību jautājumā. Valdības iestādēs bija sagatavota labvēlīga augsne tālākam tiesību restitūcijas juridiskajam procesam. Pirmā ķoniņu juridiskā uzvara bija Lipaiķu baznīcas vizitācijas komisijas 1806. gada lēmums, ka viņu brīvciemiem, tāpat kā privātmuižām, karas pieder pie Lipaiķu draudzes, nav vairs obligāti jāpiedalās mācītājmuižas būves un remontdarbos. Visu septiņu brīvciemu (Ķoniņciems, Pliķu ciems, Ziemeļu ciems, Kalēju ciems, Viesalgu ciems, Dragūnu ciems, Sausgaļu-Kamburnieku ciems) iedzīvotāji 1809. gadā iesniedza prasību par atbrīvošanu no klaušām un gruntsnomas Kuldīgas muižas labā, kā arī no visiem kroņa nodokļiem uz 1320. - 1621. gados izdoto lēņa grāmatu pamata. 1810. gadā Krievijas tieslietu ministrs kņazs Lopuhins viņiem atļāva uzsākt prāvu ar fisku - Kurzemes guberņas kroņa īpašumu pārvaldi - par tiesību restituēšanu. 1811. gada dvēseļu revīzijā ķoniņi jau tika ierakstīti kā īpaša nodokļu maksātāju šķira. Ar Kuldīgas virspilstiesas 1813. gada 22. decembra spriedumu, kuru 1814. gada apstiprināja galma virstiesa, ķoniņi bija jāatbrīvo no nodokļiem un klaušām, kā arī no katra sakara ar Kuldīgas muižu. Kuldīgas virspilskungs E. fon der Rops savā 1853. gada 4. jūnija ziņojumā Baltijas ģenerālgubernatoram Suvorovam rakstīja, ka senākie vēstures avoti liecina, par ķoniņu kā ordeņa vasaļu piederību dižciltīgo kārtai, un viņi ir cēlušies no kuršu valdniekiem - ķoniņiem jeb kungiem, ar ko pamatojami viņiem piešķirtie dižciltīgo lēņi. Senāts ar 1854. gada 22. jūnija spriedumu atzina, ka ķoniņiem ar lēņa grāmatām zemes piešķirtas mūžīgā un mantojamā valdījumā uz lēņa tiesību pamata, brīvas no klaušām un nodevām. Ievāktās ziņas liecina, ka visi brīvciemu iedzīvotāji ir personu, kurām piešķirti lēņi, pēcteči. Tam piekrīt arī Kurzemes valsts īpašumu palāta, civilgubernators un Baltijas ģenerālgubernators. Krievijas impērijas Senāts nolēma atstāt zemi ķoniņiem, kuri spriedumā tiek saukti par brīvajiem nometniekiem kā sabiedrisku īpašumu, kas atbrīvots no klaušām un nodevām. No galvasnaudas un rekrūšu došanas viņi nav atbrīvojami, jo Krievijas likumu kopojumā brīvie nometnieki nav minēti kā kārta, kas ir brīva no minētajiem pienākumiem. 1929. gadā ar LR Saeimas lēmumu ķoniņu brīvciemi tika sadalīti viensētās, tādējādi iznīcinot kuršu ķoniņu pēdējās vēsturiskās īpatnības.
Vidzemē ķoniņi kā brīvie vasaļi visilgāk saglabājās Salaspils apkārtnē, kur Ķeniņu un Pitkejanu dzimtu "Raģu" un "Vedmeru" mājas eksistē vēl tagad. No Rīgas arhibīskapijas laikiem šiem vasaļiem īpašumā ir septiņi arkli zemes, kas apstiprināts ar zīmogiem un lēņu grāmatām (Ķeniņu dzimtai bija savs zīmogs dokumentu apstiprināšanai). Nebija jāpilda klaušas, nebija jāpiedalās pils celtniecības darbos, t.i. Salaspils ķoniņi bija priviliģētāki nekā kuršu ķoniņi. Zviedru laikos šiem pēdējiem Vidzemes ķoniņiem atņēma to statusu un padarīja par dzimtcilvēkiem.
Literatūra par šo tēmu
- Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
- Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki. // Straumes un avoti. - Rīga, 1938.
Resursi internetā par šo tēmu
- Klišāns V. Leimaņi Livonijā.
- Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņavīri Tukuma un Kandavas novados (.doc)
- Dzenis A. Kuršu ķoniņu ceļš laikā un telpā. I daļa
- Dzenis A. Kuršu ķoniņu ceļš laikā un telpā. II daļa
- Dzenis A. Divi dokumenti par Kurzemes brīvajiem latviešu zemturiem 18. gs. otrajā pusē (.pdf) // Latvijas arhīvi
- Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņavīri Rietumlatvijā Livonijas laikā (1253.-1561.) un viņu dienests (.doc)
- Peniķu dzimtas dārgumi
- Kuršu ķoniņu kultūrvēsturiskais mantojums - Kuldīgas muzejs
- Ābers, B. Kuršu brīvības grāmata. // Senatne un Māksla. 1937. Nr.4, 25.-36.lpp.
- Ķoniņu lēņu grāmatas u.c. dokumenti
