Atšķirības starp "Padomju Sociālistisko Republiku Savienība" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(37 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS)''' (kr. ''Союз Советских Социалистических Республик'') - [[Totalitārisms|totalitāra]] valsts, kas pastāvēja [[Eirāzija]]s ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pēc [[Pilsoņu karš Krievijā|pilsoņu kara]], sabrūkot [[Krievijas Republika]]i un visai varai koncentrējoties [[Boļševiki|lielinieku]] partijas rokās - federatīvā valstī apvienojās [[KSFPR]], [[Ukrainas PSR|UPSR]], [[Baltkrievijas PSR|BPSR]] un [[Aizkaukāza FPSR|AFPSR]]. [[PSRS konstitūcija]] sākotnēji definēja valsts iekārtu kā [[proletariāta diktatūra|proletariāta diktatūru]], vēlāk - kā [[sociālistiskā demokrātija|sociālistisko demokrātiju]], kopš 1977. gada [[Sociālisms|sociālismu]].
+
'''Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS)''' (kr. ''Союз Советских Социалистических Республик'') - [[Totalitārisms|totalitāra]] federatīva valsts laikā no 1922. gada 30. decembra līdz 1991. gada 26. decembrim, kuru izveidoja [[Krievijas komunistiskā partija]], lai realizētu savu programmu, sākotnēji realizējot [[Sociālisms|sociālismu]] pā "pārejas" iekārtu, tad [[Komunisms|komunismu]]. [[PSRS Konstitūcija]] sākotnēji definēja valsts iekārtu kā [[proletariāta diktatūra|proletariāta diktatūru]], vēlāk - kā [[sociālistiskā demokrātija|sociālistisko demokrātiju]], kopš 1977. gada [[Sociālisms|sociālismu]]. Viena valdošā partija ([[PSKP]]), kas veidoja priviliģētu sociālu slāni, kurai piederēja politiskā vara, bija pakļauts represīvi uzraugošās iestādes, armija, tiesu vara, masu informācijas līdzekļi un tautsaimniecība.
  
−
== Valsts vara ==
+
Izveidota 1922. gada novembrī kā nosacīta federācija ar [[KSFPR]] valdības lēmumu, saskaņā ar kuru tika apvienotas vienā valstī [[padomju vara]]s izveidotās [[Ukrainas PSR]], [[Baltkrievijas PSR]] un [[Aizkaukāza FPSR]] (30.12.1922. to apstiprināja sasauktais pirmais PSRS padomju kongress).
  
−
"Partejiska valsts" – vienas vienīgas partijas vara visciešākajā veidā saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partija (PSKP) piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas – tā vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai palkļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju – padomju darbība. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.
+
1924. gadā kā jaunas provinces jeb federatīvie subjekti tika izveidotas [[Uzbekijas PSR]], [[Turkmēnijas PSR]], kā arī [[Tadžikijas APSR]], 1925. gadā  tika izveidotas [[Kazahijas PSR]], 1926. gadā - [[Kirgīzijas APSR]]. 1939.-1940. gados PSRS okupēja Rietumbaltkrieviju, Rietumukrainu, Besarābiju, Baltijas valstis, šīs teritorijas [[Okupācija|okupējot]] un [[Aneksija|anektējot]] un izveidojot 4 jaunas savienotās republikas: [[Latvijas PSR]], [[Lietuvas PSR]], [[Igaunijas PSR]] un [[Karēlijas PSR]]. 20. gs. otrajā pusē valsts bija sadalīta 15 teritoriāli administratīvajos apgabalos jeb "republikās".
  
−
Vara koncentrējās tā saucamās [[nomenklatūra]]s rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis – arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki). Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai pat mutiski norādījumi. Nomenklatūra rekrutējās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās darbinieku izvēlē pastāvēja visai liela dažādība, tomēr var izdalīt vairākas vispārējas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas:
+
Ieviesa unificētu administratīvi teritoriālo iedalījumu (skat. [[Padomju sociālistiskā republika|savienotā republika]] > [[Autonomā padomju sociālistiskā republika|autonomā republika]] > [[autonomais apgabals]] > [[autonomais apvidus]] > [[apgabals]] > [[rajons]] > [[ciems]] > [[ciemats]]). Valsts pastāvēšanas laikā tika pieņemtas 3 [[PSRS konstitūcija]]s (6.07.1924.; 5.12.1936.; 7.10.1977.), pēc kuru parauga tika atvasinātas savienoto republiku un autonomo republiku konstitūcijas. Vienota valsts varas, pārvaldes, tiesībsargājošo institūciju sistēma (skat. [[Augstākā padome]], [[Ministru padome]], [[padomju vara]], [[izpildkomiteja]], [[tautas tiesa]]).  
−
* kam bija politiskā ziņā "tīra” biogrāfija (pati persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nebija "ekspluatatoru šķiru" pārstāvju);
 
−
* kas pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
 
−
* kas savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
 
−
* kas savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu.
 
  
−
Padomju nomenklatūras sistēmas ietvaros notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūras ietvaros notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T.i. par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.
+
Privātīpašums bija aizliegts, to aizstājot ar [[personiskais īpašums|personisko īpašumu]]. Visi ražošanas līdzekļi (rūpnīcas, to iekārtas, zvejas kuģi, sabiedriskais transports utt.) piederēja valstij - t.s. [[sociālistiskais īpašums]], - zemnieku saimniecības tika likvidētas (atļauta tikai t.s. [[piemājas zeme]]), to vietā lauksaimniecībā nodarbinātie tika apvienoti t.s. ''kolektīvajās saimniecībās'' ([[Kolhozs|kolhozos]]) un ''padomju saimniecībās'' ([[Sovhozs|sovhozos]]). [[Komandekonomika]]s centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta, īstenojot PSRS pieņemto [[industrializācija]]s un lauksaimniecības [[kolektivizācija]]s politiku. 60. gados pakāpeniski tika ieviestas plaša sociālo garantiju sistēma (bezmaksas pamat-, vidējā un augstākā izglītība, studējošo stipendiju sistēma, bezmaksas medicīnas pakalpojumi, vispārēja pensiju sistēma u.c.), likvidēts bezdarbs, valsts pilnībā finansēja zinātnes, kultūras un sporta dzīvi (teātrus, korus, mākslinieciskās pašdarbības biedrības un klubus, sporta komandas un individuālās nodarbības, ekstrēmo tūrismu, tā ekipējumu, transportu utt.), kas tai iedzīvotāju daļai, kura pieņēma pastāvošo varu, deva lielu daudzumu sociālo garantiju un stabilu, no stresiem brīvu sadzīvi. Par spīti straujajai vieglās rūpniecības attīstībai, valsts uzturētais zemais cenu līmenis padarīja prakstiski jebkuru preci pieejamu gandrīz jebkuram iedzīvotājam, kas radīja pastāvīgu, plašu un vispārēju plaša patēriņa preču un pārtikas produktu deficītu.
  
−
Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais – nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam - privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš - no komjaunatnes uz kompartiju.
+
Tā kā valsts pastāvēšanas laikā norisa ievērojamas izmaiņas gan valsts ekonomikā, gan iekš- un ārpolitikā, tās vēsturi pieņemts periodizēt posmos, pamatojoties uz [[PSKP]] ģenerālsekretāru valīšanas laiku, jo izmaiņas raksturīgas tieši ar pie varas esošo personu nomaiņu:
 +
* 1918.-1930. gadi ([[Ļeņins]], [[Staļins]] - valsts tapšanas posms, pakāpeniska pāreja no [[Kara komunisms|kara komunisma]] uz t.s. [[Jaunā ekonomiskā politika|NEPu]], tad uz [[Totalitārisms|totalitāru]] vienpārtijas režīmu.
 +
* 1931.-1953. gadi (Staļins) - [[Totalitārisms|totalitārisma]] un Staļina [[Autoritārisms|autoritārisma]] ([[Staļina personas kults]] nostiprināšanās, valsts [[industrializācija]], strauja smagās rūpniecības, represīvo struktūru un valsts militārā potenciāla ([[Sarkanā armija]]) attīstība, virknes kaimiņvalstu aneksija, dalība [[Otrais pasaules karš|II Pasaules karā]].
 +
* 1954.-1964. gadi ([[Hruščovs Ņikita|ŅHruščovs]]) - represiju līmeņa samazināšanās, vieglās rūpniecības uzplaukums, aktīvas globālas ārpolitikas veidošana.
 +
* 1964.-1985. gadi ([[Brežņevs Leonīds|L.Brežņevs]], [[Andropovs Jurijs|J.Andropovs]], [[Čerņenko Konstantīns|K.Čerņenko]]) - t.s. stagnācijas periods, PSRS kā bipolārās pasaules vienas puses līdera nostiprināšanās, iesaistīšanās bruņošanās sacensībā ar ASV.
 +
* 1985.-1991. gadi ([[Gorbačovs Mihails|M.Gorbačovs]]) - PSRS izstāšanās no bruņošanās sacensības, diealogs ar Rietumiem, kardinālas izmaiņas iekšpolitikā, valsts pašlikvidācija.
  
−
Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā - pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram - Staļinam. 60.–70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai - vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.
+
80. gadu otrajā pusē, nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei M. Gorbačova vadībā, valstī tika uzsāktas politiskās un ekonomiskās reformas (t.s. "pārbūve"), kuru rezultātā parādījās puslegāla, pēc tam legāla politiskā opozīcija un sākās t.s. ''PSRS sabrukums''. 1990. gada martā PSRS izveidots valsts prezidenta amats. Šajā laikā lielākā daļa savienoto republiku pēc referendumiem vai ar AP lēmumiem pasludināja savu neatkarību līdz 1991. gada 26. decembrī PSRS beidza pastāvēt.
  
−
== Ekonomika ==
+
Skat. arī: [[kara komunisms]], [[GULAG]], [[GOELRO]], [[kolektivizācija]], [[perestroika]]
  
−
Industrija bija attīstīta nevienmērīgi – relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni.
+
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
−
Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija - t.s. [[komandekonomika]]. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās "tautas īpašums". Bija atsevišķi īslaicīgi periodi ([[NEP]]a laiks, kooperatīvu laiks), kad bija atļauta nosacīta individuāla uzņēmējdarbība, taču nebija atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar "tautas īpašumu" un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra – partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm.
+
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 61. lpp.
 +
* Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013. ISBN 978-9984-33-372-4
 +
----
 +
* Michael E. Urban. An Algebra of Soviet Power: Elite Circulation in the Belorussian Republic 1966-1986. - Cambridge University Press: Cambridge, 1989
 +
----
 +
* Наталья Лебина. Cоветская повседневность: нормы и аномалии от военного коммунизма к большому стилю. - Новое литературное обозрение: Москва, 2015, 540 с. (28 илл.) ISBN 978-5-4448-0385-1
  
−
== Iekšpolitika ==
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
−
=== Ideoloģija ===
+
* [https://latvijasvirtuve.wordpress.com/2016/02/08/uzraudzit-un-sodit-padomju-sabiedriskas-edinasanas-sasaistosas-sistemas/ Padomju sabiedriskās ēdināšanas sasaistošās sistēmas - Agneses Jurevskas atmiņas.]
 +
----
 +
* [http://www.alexanderyakovlev.org/ Архив Александра Н. Яковлева]
 +
* [http://cultinfo.ru/fulltext/1/001/008/106/991.htm Мещанкин A.A. Внутренняя торговля и бытовое обслуживание]
 +
* [http://cultinfo.ru/fulltext/1/001/008/083/358.htm Гоголь Б.И. Общественное питание]
 +
* [http://cultinfo.ru/fulltext/1/001/008/063/344.htm Клопотов K.K. Коммунальное хозяйство]
 +
* [https://www.booksite.ru/fulltext/sev/ern/aya/de/re/vna/5.htm Димони Т.М. Социальное обеспечение колхозников Европейского Севера России во второй половине ХХ века.]
  
−
Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija – [[marksisms-ļeņinisms]] – PSRS raksturīgs [[Marksisms|marksisma]] variants. Valsts iedzīvotājiem ikdienā bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības konkrētā brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās), tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, dota kārtējā oficiālā vēstures interpretācija.
+
[[Kategorija:PSRS]]
−
 
 
−
Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas "ass” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinoties un pat saasinoties sociālisma apstākļos. Sociālisma iekārtā tās uzdevums esot  bijušo ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk - "jauna padomju cilvēka" veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru - "melnbaltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās/buržuāziskās, sociālistiskās/kapitālistiskās, derīgās - padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. No mazotnes mēģināja ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums - tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret citādi domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošās drošības institūcijas ("čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. Tas viss tika pamatots ar kolektīvismu, partijas un tautas vienotību. Par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, ,kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā.
 
−
 
 
−
Masu politiskās uzvedības pamatā bija vājas un vienpusīgas - tikai PSKP ideoloģijā sakņotas - zināšanas par sabiedrību un tās dzīves likumsakarībām. Sabiedrībā valdīja politiska atsvešinātība, pasivitāte, bailes no valsts vardarbības un sociālām nekārtībām, plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam. Savukārt, ja indivīds par politiku neizteicās un neinteresējās, tikai pildīja obligātos sabiedriskos rituālus (specifiska "sabiedriskā" leksika valodā, piedalīšanās valsts svētku publiskajos gājienos, darba vietas sapulcēs u.tml.), valsts varas politiskie un vardarbīgie aspekti to praktiski neskāra, līdz ar to lielākais pilsoņu vairums bija iemācījies visai ērti sadzīvot ar varu un tās totalitāro raksturu pat īsti nemanīja.
 
−
 
 
−
Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti, veicinot dubultmorāles iesakņošanos.
 
−
 
 
−
==== Nacionālā politika ====
 
−
 
 
−
Tika sludināta nāciju vienlīdzība un draudzība, internacionālisms un harmonisks vienotas "padomju tautas” veidošanās process. Savukārt par apkarojamām tika pasludinātas jebkādas t.s. "buržuāziskā nacionālisma" izpausmes. Kā skanēja 70. gados populāra anekdote: ja kāds atļaujas dziedāt "Daugava, māmuļa", tad tas ir buržuāziskais nacionālisms, bet ja dzied "Волга, Волга, мать родная", tad tas esot sociālistiskais internacionālisms. T.i. realitātē tas bieži vien izpaudās kā politiski virzīts administratīvs [[rusifikācija]]s process, kurā veidojās sovjetizēts krievu valodā runājošu iedzīvotāju masas variants.
 
−
 
 
−
== Sabrukums ==
 
−
 
 
−
Literatūrā var sastapt visai atšķirīgus skaidrojumus PSRS sabrukumam. Šī procesa dziļāko cēloņu meklējumos iezīmējas divas polāras pozīcijas:
 
−
 
 
−
Vienu pārstāv komunisma idejas un padomju sistēmas aizstāvji. Viņuprāt sociālisma sistēmas sabrukumu izraisīja nevis iekšēji , bet gan ārēji cēloņi – kapitālistisko imperiālistu un cionistu sazvērestība pret PSRS, kā arī Rietumu monopolu vēlme iegūt savā rīcība PSRS izejvielas - it sevišķi naftu un gāzi. Pēc PSRS apoloģētu domām, pati par sevi sociālisma ekonomika bija laba un dzīvotspējīga. Tā ļāva nodrošināt padomju valsts drošību un militāro varenību, kā arī ne strauju, taču nepārtrauktu cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanos.
 
−
 
 
−
Otras pozīcijas pārstāvji uzskata, ka PSRS sabrukuma cēloņi atrodami pašā padomju totalitārajā valsts varas sistēmā, kura ar savu iesīkstējušo nomenklatūru, milzīgo birokrātiju, centralizēto plānošanu, administrēšanu utt. nebija spējīga pielāgot abiedrību mūsdienu apstākļiem. Atpalikusī, neefektīvā, izšķērdīgā komandekonomika bija plaukstoša, salīdzinot ar t.s. Trešās pasaules valstu ekonomikām, taču zaudēja sacensībā ar augstāk attīstīto Rietumu valstu ekonomiskajām sistēmām. Tukšie veikalu plaukti, pastāvīgais sadzīves preču deficīts neatbilda propagandai par panākumiem ''Pārtikas programmas'' realizācijā. Masu komunikāciju un informācijas tehnoloģiju attīstība pavēra "dzelzs priekškaru” un deva iespējas PSRS pilsoņiem uzzināt kaut ko vairāk par dzīvi Rietumu attīstītajās valstīs, par tur pastāvošajām cilvēku brīvībām un izaugsmes iespējām, salīdzinot dzīves apstākļus abās sistēmās un idealizējot pēdējo, kas grāva to lojalitāti valstij.
 
−
 
 
−
PSRS 80. gadu beigās aizsāktais politiskā režīma liberalizācijas process - pārbūve (kr. ''перестройка''), - samazināja režīma kontroles stingrību pār politiskiem procesiem, pirmām kārtām - politisko cenzūru pār masu informācijas līdzekļiem. Līdz ar to pavērās iespējas plašākām opozicionārām aktivitātēm dažādos lielvalsts reģionos. [[LPSR|Latvijā]] līdztekus vispārējai padomju ideoloģijas un totalitārisma kritikai, izvērsās opozicionārās kultūrvēsturiskās un ekoloģiskās aktivitātes – [[Dainis Īvāns|D.Īvāna]] un A.Snipa rosinātās "Daugavas kampaņa” un "Metro nē!", kuras mērķis bija apturēt valsts iespējas turpināt "vienotā nedalāmā tautsaimnieciskā kompleksa” izvērsumu Latvijā, nerēķinoties ar ekoloģiskiem un kultūrvēsturiskiem apstākļiem. Šī darbība līdztekus citām aktivitātēm kultūras sfērā attīstīja nacionālās pašapziņas sabiedrisko dimensiju, kas sākotnēji gan vairāk bija saistīta ar vēsturiskās pieredzes apzināšanu (piem., staļinisma represijām) un centieniem atjaunot nacionālās simbolikas apriti masu apziņā. Līdzīgi procesi, gan mazākā mērā, norisa arī citos PSRS reģionos. Sākās plašāku sabiedrības slāņu iesaistīšana sociāli nozīmīgu lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā, līdz beidzot arī centrālajai varai bija skaidrs, ka šādi valsts pastāvēt vairs nevarē: vai nu bija piepeši parādījušos masu opozīciju jāapspiež represīvā ceļā, vai ko kardināli jāmaina valsts uzbūvē un ideoloģiskajās pamatnostādnēs.
 
−
 
 
−
== Atsauces un piezīmes ==
 
−
 
 
−
{{atsauces}}
 
−
 
 
−
== Ārējās saites ==
 
−
 
 
−
* [http://www.army.lv/?s=737&id=340 Конституция СССР 1936 г.]
 
−
* [http://www.consultant.ru/popular/conscccr/ Конституция СССР 1977 г.]
 
−
 
 
−
[[Kategorija:Valstis]]
 

Pašreizējā versija, 2022. gada 23. februāris, plkst. 18.19

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (kr. Союз Советских Социалистических Республик) - totalitāra federatīva valsts laikā no 1922. gada 30. decembra līdz 1991. gada 26. decembrim, kuru izveidoja Krievijas komunistiskā partija, lai realizētu savu programmu, sākotnēji realizējot sociālismu pā "pārejas" iekārtu, tad komunismu. PSRS Konstitūcija sākotnēji definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk - kā sociālistisko demokrātiju, kopš 1977. gada sociālismu. Viena valdošā partija (PSKP), kas veidoja priviliģētu sociālu slāni, kurai piederēja politiskā vara, bija pakļauts represīvi uzraugošās iestādes, armija, tiesu vara, masu informācijas līdzekļi un tautsaimniecība.

Izveidota 1922. gada novembrī kā nosacīta federācija ar KSFPR valdības lēmumu, saskaņā ar kuru tika apvienotas vienā valstī padomju varas izveidotās Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza FPSR (30.12.1922. to apstiprināja sasauktais pirmais PSRS padomju kongress).

1924. gadā kā jaunas provinces jeb federatīvie subjekti tika izveidotas Uzbekijas PSR, Turkmēnijas PSR, kā arī Tadžikijas APSR, 1925. gadā tika izveidotas Kazahijas PSR, 1926. gadā - Kirgīzijas APSR. 1939.-1940. gados PSRS okupēja Rietumbaltkrieviju, Rietumukrainu, Besarābiju, Baltijas valstis, šīs teritorijas okupējot un anektējot un izveidojot 4 jaunas savienotās republikas: Latvijas PSR, Lietuvas PSR, Igaunijas PSR un Karēlijas PSR. 20. gs. otrajā pusē valsts bija sadalīta 15 teritoriāli administratīvajos apgabalos jeb "republikās".

Ieviesa unificētu administratīvi teritoriālo iedalījumu (skat. savienotā republika > autonomā republika > autonomais apgabals > autonomais apvidus > apgabals > rajons > ciems > ciemats). Valsts pastāvēšanas laikā tika pieņemtas 3 PSRS konstitūcijas (6.07.1924.; 5.12.1936.; 7.10.1977.), pēc kuru parauga tika atvasinātas savienoto republiku un autonomo republiku konstitūcijas. Vienota valsts varas, pārvaldes, tiesībsargājošo institūciju sistēma (skat. Augstākā padome, Ministru padome, padomju vara, izpildkomiteja, tautas tiesa).

Privātīpašums bija aizliegts, to aizstājot ar personisko īpašumu. Visi ražošanas līdzekļi (rūpnīcas, to iekārtas, zvejas kuģi, sabiedriskais transports utt.) piederēja valstij - t.s. sociālistiskais īpašums, - zemnieku saimniecības tika likvidētas (atļauta tikai t.s. piemājas zeme), to vietā lauksaimniecībā nodarbinātie tika apvienoti t.s. kolektīvajās saimniecībās (kolhozos) un padomju saimniecībās (sovhozos). Komandekonomikas centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku. 60. gados pakāpeniski tika ieviestas plaša sociālo garantiju sistēma (bezmaksas pamat-, vidējā un augstākā izglītība, studējošo stipendiju sistēma, bezmaksas medicīnas pakalpojumi, vispārēja pensiju sistēma u.c.), likvidēts bezdarbs, valsts pilnībā finansēja zinātnes, kultūras un sporta dzīvi (teātrus, korus, mākslinieciskās pašdarbības biedrības un klubus, sporta komandas un individuālās nodarbības, ekstrēmo tūrismu, tā ekipējumu, transportu utt.), kas tai iedzīvotāju daļai, kura pieņēma pastāvošo varu, deva lielu daudzumu sociālo garantiju un stabilu, no stresiem brīvu sadzīvi. Par spīti straujajai vieglās rūpniecības attīstībai, valsts uzturētais zemais cenu līmenis padarīja prakstiski jebkuru preci pieejamu gandrīz jebkuram iedzīvotājam, kas radīja pastāvīgu, plašu un vispārēju plaša patēriņa preču un pārtikas produktu deficītu.

Tā kā valsts pastāvēšanas laikā norisa ievērojamas izmaiņas gan valsts ekonomikā, gan iekš- un ārpolitikā, tās vēsturi pieņemts periodizēt posmos, pamatojoties uz PSKP ģenerālsekretāru valīšanas laiku, jo izmaiņas raksturīgas tieši ar pie varas esošo personu nomaiņu:

80. gadu otrajā pusē, nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei M. Gorbačova vadībā, valstī tika uzsāktas politiskās un ekonomiskās reformas (t.s. "pārbūve"), kuru rezultātā parādījās puslegāla, pēc tam legāla politiskā opozīcija un sākās t.s. PSRS sabrukums. 1990. gada martā PSRS izveidots valsts prezidenta amats. Šajā laikā lielākā daļa savienoto republiku pēc referendumiem vai ar AP lēmumiem pasludināja savu neatkarību līdz 1991. gada 26. decembrī PSRS beidza pastāvēt.

Skat. arī: kara komunisms, GULAG, GOELRO, kolektivizācija, perestroika

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 61. lpp.
  • Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013. ISBN 978-9984-33-372-4
  • Michael E. Urban. An Algebra of Soviet Power: Elite Circulation in the Belorussian Republic 1966-1986. - Cambridge University Press: Cambridge, 1989
  • Наталья Лебина. Cоветская повседневность: нормы и аномалии от военного коммунизма к большому стилю. - Новое литературное обозрение: Москва, 2015, 540 с. (28 илл.) ISBN 978-5-4448-0385-1

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Padomju_Sociālistisko_Republiku_Savienība&oldid=73215"