Atšķirības starp "Padomju Sociālistisko Republiku Savienība" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
 
(56 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
"Partejiska valsts" – vienas vienīgas partijas vara visciešākajā veidā saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partija (PSKP) piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas – tā vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. PSKP nebija politiska, bet valstiska organizācija, ap kuru tika imitēta butaforiska pārstāvniecības orgānu – padomju darbība. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.
+
'''Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS)''' (kr. ''Союз Советских Социалистических Республик'') - [[Totalitārisms|totalitāra]] federatīva valsts laikā no 1922. gada 30. decembra līdz 1991. gada 26. decembrim, kuru izveidoja [[Krievijas komunistiskā partija]], lai realizētu savu programmu, sākotnēji realizējot [[Sociālisms|sociālismu]] pā "pārejas" iekārtu, tad [[Komunisms|komunismu]]. [[PSRS Konstitūcija]] sākotnēji definēja valsts iekārtu kā [[proletariāta diktatūra|proletariāta diktatūru]], vēlāk - kā [[sociālistiskā demokrātija|sociālistisko demokrātiju]], kopš 1977. gada [[Sociālisms|sociālismu]]. Viena valdošā partija ([[PSKP]]), kas veidoja priviliģētu sociālu slāni, kurai piederēja politiskā vara, bija pakļauts represīvi uzraugošās iestādes, armija, tiesu vara, masu informācijas līdzekļi un tautsaimniecība.
  
−
Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija. Pilnīgs komunistu partijas diktāts ekonomikā. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar „tautas” īpašumu un tās darba rezultātiem izrīkojās nomenklatūra – partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika ignorētas – prioritāte bija „valsts labumam” un „valsts interesēm”, ar kurām faktiski tika maskētas nomenklatūras savtīgās intereses.
+
Izveidota 1922. gada novembrī kā nosacīta federācija ar [[KSFPR]] valdības lēmumu, saskaņā ar kuru tika apvienotas vienā valstī [[padomju vara]]s izveidotās [[Ukrainas PSR]], [[Baltkrievijas PSR]] un [[Aizkaukāza FPSR]] (30.12.1922. to apstiprināja sasauktais pirmais PSRS padomju kongress).  
  
−
Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija – marksisms-ļeņinisms – vulgarizēts un primitivizēts marksisma padomju variants. Valsts iedzīvotājiem bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības šī (konkrētā) brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās), tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, dota kārtējā oficiālā vēstures interpretācija.
+
1924. gadā kā jaunas provinces jeb federatīvie subjekti tika izveidotas [[Uzbekijas PSR]], [[Turkmēnijas PSR]], kā arī [[Tadžikijas APSR]], 1925. gadā  tika izveidotas [[Kazahijas PSR]], 1926. gadā - [[Kirgīzijas APSR]]. 1939.-1940. gados PSRS okupēja Rietumbaltkrieviju, Rietumukrainu, Besarābiju, Baltijas valstis, šīs teritorijas [[Okupācija|okupējot]] un [[Aneksija|anektējot]] un izveidojot 4 jaunas savienotās republikas: [[Latvijas PSR]], [[Lietuvas PSR]], [[Igaunijas PSR]] un [[Karēlijas PSR]]. 20. gs. otrajā pusē valsts bija sadalīta 15 teritoriāli administratīvajos apgabalos jeb "republikās".
  
−
Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas „ass”, „mugurkauls” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinās un pat saasinās sociālisma apstākļos. Sociālismā tās uzdevums bija ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk – „jauna cilvēka” veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru – „melni-baltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās – buržuāziskās, sociālistiskās – kapitālistiskās, derīgās – padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. Sabiedrībai tika uzspiests stereotips (lielā daļā sabiedrības tas arī iesakņojās) arī cilvēkus dalīt pēc sociālās piederības: savējos jeb mūsējos un svešos jeb ienaidniekos. No mazotnes mēģināja ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums – tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret citādi domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošie drošības orgāni („čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. To visu piesedza ar kolektīvisma, partijas un tautas vienības lozungiem.
+
Ieviesa unificētu administratīvi teritoriālo iedalījumu (skat. [[Padomju sociālistiskā republika|savienotā republika]] > [[Autonomā padomju sociālistiskā republika|autonomā republika]] > [[autonomais apgabals]] > [[autonomais apvidus]] > [[apgabals]] > [[rajons]] > [[ciems]] > [[ciemats]]). Valsts pastāvēšanas laikā tika pieņemtas 3 [[PSRS konstitūcija]]s (6.07.1924.; 5.12.1936.; 7.10.1977.), pēc kuru parauga tika atvasinātas savienoto republiku un autonomo republiku konstitūcijas. Vienota valsts varas, pārvaldes, tiesībsargājošo institūciju sistēma (skat. [[Augstākā padome]], [[Ministru padome]], [[padomju vara]], [[izpildkomiteja]], [[tautas tiesa]]).  
  
−
Valsts attieksmē pret saviem pilsoņiem dominēja neuzticība un represijas. Par efektīvu totalitārās varas stabilitātes līdzekli tika atzīta un kultivēta cilvēku izspiegošana, metodiska iebiedēšana (piem., ar buržuāziskās ideoloģijas provokācijām), vajāšana un represijas, ieskaitot fizisku iznīcināšanu. Par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, ,kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā.
+
Privātīpašums bija aizliegts, to aizstājot ar [[personiskais īpašums|personisko īpašumu]]. Visi ražošanas līdzekļi (rūpnīcas, to iekārtas, zvejas kuģi, sabiedriskais transports utt.) piederēja valstij - t.s. [[sociālistiskais īpašums]], - zemnieku saimniecības tika likvidētas (atļauta tikai t.s. [[piemājas zeme]]), to vietā lauksaimniecībā nodarbinātie tika apvienoti t.s. ''kolektīvajās saimniecībās'' ([[Kolhozs|kolhozos]]) un ''padomju saimniecībās'' ([[Sovhozs|sovhozos]]). [[Komandekonomika]]s centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta, īstenojot PSRS pieņemto [[industrializācija]]s un lauksaimniecības [[kolektivizācija]]s politiku. 60. gados pakāpeniski tika ieviestas plaša sociālo garantiju sistēma (bezmaksas pamat-, vidējā un augstākā izglītība, studējošo stipendiju sistēma, bezmaksas medicīnas pakalpojumi, vispārēja pensiju sistēma u.c.), likvidēts bezdarbs, valsts pilnībā finansēja zinātnes, kultūras un sporta dzīvi (teātrus, korus, mākslinieciskās pašdarbības biedrības un klubus, sporta komandas un individuālās nodarbības, ekstrēmo tūrismu, tā ekipējumu, transportu utt.), kas tai iedzīvotāju daļai, kura pieņēma pastāvošo varu, deva lielu daudzumu sociālo garantiju un stabilu, no stresiem brīvu sadzīvi. Par spīti straujajai vieglās rūpniecības attīstībai, valsts uzturētais zemais cenu līmenis padarīja prakstiski jebkuru preci pieejamu gandrīz jebkuram iedzīvotājam, kas radīja pastāvīgu, plašu un vispārēju plaša patēriņa preču un pārtikas produktu deficītu.
  
−
Totalitārā vara koncentrējās tā saucamās [[nomenklatūra]]s rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis – arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki). Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem. Tiesa, funkcionēšanas pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai pat mutiski norādījumi. Nomenklatūra rekrutējās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās darbinieku izvēlē pastāvēja visai liela dažādība, tomēr var izdalīt vairākas vispārējas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas:
+
Tā kā valsts pastāvēšanas laikā norisa ievērojamas izmaiņas gan valsts ekonomikā, gan iekš- un ārpolitikā, tās vēsturi pieņemts periodizēt posmos, pamatojoties uz [[PSKP]] ģenerālsekretāru valīšanas laiku, jo izmaiņas raksturīgas tieši ar pie varas esošo personu nomaiņu:
−
* kuram bija politiskā ziņā „tīra” biogrāfija;
+
* 1918.-1930. gadi ([[Ļeņins]], [[Staļins]] - valsts tapšanas posms, pakāpeniska pāreja no [[Kara komunisms|kara komunisma]] uz t.s. [[Jaunā ekonomiskā politika|NEPu]], tad uz [[Totalitārisms|totalitāru]] vienpārtijas režīmu.
−
* kurš pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
+
* 1931.-1953. gadi (Staļins) - [[Totalitārisms|totalitārisma]] un Staļina [[Autoritārisms|autoritārisma]] ([[Staļina personas kults]] nostiprināšanās, valsts [[industrializācija]], strauja smagās rūpniecības, represīvo struktūru un valsts militārā potenciāla ([[Sarkanā armija]]) attīstība, virknes kaimiņvalstu aneksija, dalība [[Otrais pasaules karš|II Pasaules karā]].
−
* kurš savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
+
* 1954.-1964. gadi ([[Hruščovs Ņikita|ŅHruščovs]]) - represiju līmeņa samazināšanās, vieglās rūpniecības uzplaukums, aktīvas globālas ārpolitikas veidošana.
−
* kurš savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, zināmu profesionālās darbības etiķeti, jeb citādi sakot, kurš mācēja nepārkāpt spēles noteikumus konkrētā ieņemamā amata funkciju izpildē, tikai demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu;
+
* 1964.-1985. gadi ([[Brežņevs Leonīds|L.Brežņevs]], [[Andropovs Jurijs|J.Andropovs]], [[Čerņenko Konstantīns|K.Čerņenko]]) - t.s. stagnācijas periods, PSRS kā bipolārās pasaules vienas puses līdera nostiprināšanās, iesaistīšanās bruņošanās sacensībā ar ASV.
−
* kurš bija gatavs nodrošināt nomenklatūras politisko varu, turklāt praktiski par jebkuru cenu, īpaši neizvēloties līdzekļus;
+
* 1985.-1991. gadi ([[Gorbačovs Mihails|M.Gorbačovs]]) - PSRS izstāšanās no bruņošanās sacensības, diealogs ar Rietumiem, kardinālas izmaiņas iekšpolitikā, valsts pašlikvidācija.
−
* kuram bija noteikta sociālpsiholoģiska ievirze: konformisms, varaskāre un vēlme iegūt īpašu statusu attiecībā pret pārējo sabiedrību, tieksme pēc privilēģijām utt.
 
  
−
Padomju nomenklatūras sistēmas ietvaros notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūras ietvaros notika tad, „kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos „ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. Tomēr šie pārkāpumi nav bijuši tik smagi, it īpaši, ja tie neattiecās uz ideoloģisko kompartijas normu neievērošanu, lai šo funkcionāru izslēgtu no nomenklatūras sistēmas. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā, nereti citā pārvaldes apakšsistēmā”.
+
80. gadu otrajā pusē, nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei M. Gorbačova vadībā, valstī tika uzsāktas politiskās un ekonomiskās reformas (t.s. "pārbūve"), kuru rezultātā parādījās puslegāla, pēc tam legāla politiskā opozīcija un sākās t.s. ''PSRS sabrukums''. 1990. gada martā PSRS izveidots valsts prezidenta amats. Šajā laikā lielākā daļa savienoto republiku pēc referendumiem vai ar AP lēmumiem pasludināja savu neatkarību līdz 1991. gada 26. decembrī PSRS beidza pastāvēt.
  
−
Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā. Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru „noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas. Padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli – atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais – nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam – privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats. Protams, zināmas privilēģijas saglabājās arī pensijas gados. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš – no komjaunatnes uz kompartiju”.
+
Skat. arī: [[kara komunisms]], [[GULAG]], [[GOELRO]], [[kolektivizācija]], [[perestroika]]
  
−
Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem) , bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā – pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim – Staļinam. Valsts pārvalde balstījās uz principiem: „Neapspriest!”, „Pavēlēts – izpildīt!”. Ņikitas Hruščova laikā totalitārās varas sistēma, pielāgodamās jaunajiem apstākļiem, nonāca pie atziņas, ka tai vajadzīgs tikai butaforisks līderis. Reālās varas nesēju vajag padarīt nereālu - paslēpt pašā valdīšanas mehānismā. Totalitārās sistēmas „vienu galvu” nomainot ar „daudzām galvām” (piem.,ar kompartijas Politbiroju), sistēma, līdzīgi pūķim, kļūs neuzvarama – tā būs spējīga ataudzēt jaunu „galvu” pazaudētās vietā. Rezultātā 60. – 70. gados izveidojās īpatnēja situācija – L.Brežņevs, kas atradās totalitārās varas virsotnē, vairs nebija absolūtās varas subjekts, bet arvien vairāk pārvērtās par objektu. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai – vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam – nomenklatūrai. Nomenklatūra sevi pārvērta par valsts pastāvēšanas galveno mērķi, bet savus mērķus – par visas tautas mērķiem, kancelejiski birokrātiskos uzdevumus – par valstiskiem, bet valstiskos – par kancelejiski birokrātiskiem uzdevumiem.
+
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
−
Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti. Tika sludināta nāciju vienlīdzība un draudzība, internacionālisms, harmonisks „padomju tautas” veidošanās process. Realitātē tas bija politiski virzīts administratīvs rusifikācijas process, kurā veidojās sovjetizēts krievu tautas variants.
+
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 61. lpp.
 +
* Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013. ISBN 978-9984-33-372-4
 +
----
 +
* Michael E. Urban. An Algebra of Soviet Power: Elite Circulation in the Belorussian Republic 1966-1986. - Cambridge University Press: Cambridge, 1989
 +
----
 +
* Наталья Лебина. Cоветская повседневность: нормы и аномалии от военного коммунизма к большому стилю. - Новое литературное обозрение: Москва, 2015, 540 с. (28 илл.) ISBN 978-5-4448-0385-1
  
−
Plaši propagandētā sociālās vienlīdzības ideja kopā ar valsts nodrošinātā izdzīvošanas minimuma garantijām radīja sabiedrībā plaši izplatītu psiholoģisku parādību, kuru var apzīmēt kā „bezatbildību par savu likteni”. Savukārt personīgās iniciatīvas un atbildības samazināšana bija virzīta uz vispārējas pieticības un sociālās nabadzības ievirzes veidošanu indivīdiem.
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
−
Masu politiskās uzvedības pamatā bija vājas un vienpusīgas – tikai padomju ideoloģijā sakņotas - zināšanas par sabiedrību un tās dzīves likumsakarībām. Sabiedrībā valdīja politiska atsvešinātība, pasivitāte, bailes no valsts vardarbības un sociālām nekārtībām. Padomju cilvēku vidū plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam.
+
* [https://latvijasvirtuve.wordpress.com/2016/02/08/uzraudzit-un-sodit-padomju-sabiedriskas-edinasanas-sasaistosas-sistemas/ Padomju sabiedriskās ēdināšanas sasaistošās sistēmas - Agneses Jurevskas atmiņas.]
 +
----
 +
* [http://www.alexanderyakovlev.org/ Архив Александра Н. Яковлева]
 +
* [http://cultinfo.ru/fulltext/1/001/008/106/991.htm Мещанкин A.A. Внутренняя торговля и бытовое обслуживание]
 +
* [http://cultinfo.ru/fulltext/1/001/008/083/358.htm Гоголь Б.И. Общественное питание]
 +
* [http://cultinfo.ru/fulltext/1/001/008/063/344.htm Клопотов K.K. Коммунальное хозяйство]
 +
* [https://www.booksite.ru/fulltext/sev/ern/aya/de/re/vna/5.htm Димони Т.М. Социальное обеспечение колхозников Европейского Севера России во второй половине ХХ века.]
  
−
[[Kategorija:Valstis]]
+
[[Kategorija:PSRS]]

Pašreizējā versija, 2022. gada 23. februāris, plkst. 18.19

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (kr. Союз Советских Социалистических Республик) - totalitāra federatīva valsts laikā no 1922. gada 30. decembra līdz 1991. gada 26. decembrim, kuru izveidoja Krievijas komunistiskā partija, lai realizētu savu programmu, sākotnēji realizējot sociālismu pā "pārejas" iekārtu, tad komunismu. PSRS Konstitūcija sākotnēji definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk - kā sociālistisko demokrātiju, kopš 1977. gada sociālismu. Viena valdošā partija (PSKP), kas veidoja priviliģētu sociālu slāni, kurai piederēja politiskā vara, bija pakļauts represīvi uzraugošās iestādes, armija, tiesu vara, masu informācijas līdzekļi un tautsaimniecība.

Izveidota 1922. gada novembrī kā nosacīta federācija ar KSFPR valdības lēmumu, saskaņā ar kuru tika apvienotas vienā valstī padomju varas izveidotās Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza FPSR (30.12.1922. to apstiprināja sasauktais pirmais PSRS padomju kongress).

1924. gadā kā jaunas provinces jeb federatīvie subjekti tika izveidotas Uzbekijas PSR, Turkmēnijas PSR, kā arī Tadžikijas APSR, 1925. gadā tika izveidotas Kazahijas PSR, 1926. gadā - Kirgīzijas APSR. 1939.-1940. gados PSRS okupēja Rietumbaltkrieviju, Rietumukrainu, Besarābiju, Baltijas valstis, šīs teritorijas okupējot un anektējot un izveidojot 4 jaunas savienotās republikas: Latvijas PSR, Lietuvas PSR, Igaunijas PSR un Karēlijas PSR. 20. gs. otrajā pusē valsts bija sadalīta 15 teritoriāli administratīvajos apgabalos jeb "republikās".

Ieviesa unificētu administratīvi teritoriālo iedalījumu (skat. savienotā republika > autonomā republika > autonomais apgabals > autonomais apvidus > apgabals > rajons > ciems > ciemats). Valsts pastāvēšanas laikā tika pieņemtas 3 PSRS konstitūcijas (6.07.1924.; 5.12.1936.; 7.10.1977.), pēc kuru parauga tika atvasinātas savienoto republiku un autonomo republiku konstitūcijas. Vienota valsts varas, pārvaldes, tiesībsargājošo institūciju sistēma (skat. Augstākā padome, Ministru padome, padomju vara, izpildkomiteja, tautas tiesa).

Privātīpašums bija aizliegts, to aizstājot ar personisko īpašumu. Visi ražošanas līdzekļi (rūpnīcas, to iekārtas, zvejas kuģi, sabiedriskais transports utt.) piederēja valstij - t.s. sociālistiskais īpašums, - zemnieku saimniecības tika likvidētas (atļauta tikai t.s. piemājas zeme), to vietā lauksaimniecībā nodarbinātie tika apvienoti t.s. kolektīvajās saimniecībās (kolhozos) un padomju saimniecībās (sovhozos). Komandekonomikas centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku. 60. gados pakāpeniski tika ieviestas plaša sociālo garantiju sistēma (bezmaksas pamat-, vidējā un augstākā izglītība, studējošo stipendiju sistēma, bezmaksas medicīnas pakalpojumi, vispārēja pensiju sistēma u.c.), likvidēts bezdarbs, valsts pilnībā finansēja zinātnes, kultūras un sporta dzīvi (teātrus, korus, mākslinieciskās pašdarbības biedrības un klubus, sporta komandas un individuālās nodarbības, ekstrēmo tūrismu, tā ekipējumu, transportu utt.), kas tai iedzīvotāju daļai, kura pieņēma pastāvošo varu, deva lielu daudzumu sociālo garantiju un stabilu, no stresiem brīvu sadzīvi. Par spīti straujajai vieglās rūpniecības attīstībai, valsts uzturētais zemais cenu līmenis padarīja prakstiski jebkuru preci pieejamu gandrīz jebkuram iedzīvotājam, kas radīja pastāvīgu, plašu un vispārēju plaša patēriņa preču un pārtikas produktu deficītu.

Tā kā valsts pastāvēšanas laikā norisa ievērojamas izmaiņas gan valsts ekonomikā, gan iekš- un ārpolitikā, tās vēsturi pieņemts periodizēt posmos, pamatojoties uz PSKP ģenerālsekretāru valīšanas laiku, jo izmaiņas raksturīgas tieši ar pie varas esošo personu nomaiņu:

80. gadu otrajā pusē, nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei M. Gorbačova vadībā, valstī tika uzsāktas politiskās un ekonomiskās reformas (t.s. "pārbūve"), kuru rezultātā parādījās puslegāla, pēc tam legāla politiskā opozīcija un sākās t.s. PSRS sabrukums. 1990. gada martā PSRS izveidots valsts prezidenta amats. Šajā laikā lielākā daļa savienoto republiku pēc referendumiem vai ar AP lēmumiem pasludināja savu neatkarību līdz 1991. gada 26. decembrī PSRS beidza pastāvēt.

Skat. arī: kara komunisms, GULAG, GOELRO, kolektivizācija, perestroika

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 61. lpp.
  • Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013. ISBN 978-9984-33-372-4
  • Michael E. Urban. An Algebra of Soviet Power: Elite Circulation in the Belorussian Republic 1966-1986. - Cambridge University Press: Cambridge, 1989
  • Наталья Лебина. Cоветская повседневность: нормы и аномалии от военного коммунизма к большому стилю. - Новое литературное обозрение: Москва, 2015, 540 с. (28 илл.) ISBN 978-5-4448-0385-1

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Padomju_Sociālistisko_Republiku_Savienība&oldid=73215"