Atšķirības starp "Padomju Sociālistisko Republiku Savienība" versijām

Versija, kas saglabāta 2016. gada 8. februāris, plkst. 15.38

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (kr. Союз Советских Социалистических Республик) - totalitāra federatīva valsts laikā no 1922. gada 30. decembra līdz 1991. gada 26. decembrim. PSRS Konstitūcija sākotnēji definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk - kā sociālistisko demokrātiju, kopš 1977. gada sociālismu. Viena valdošā partija (PSKP), kas veidoja priviliģētu sociālu slāni, kurai piederēja politiskā vara, bija pakļauts represīvi uzraugošās iestādes, armija, tiesu vara, masu informācijas līdzekļi un tautsaimniecība.

Izveidojās, federatīvā valstī apvienojoties KSFPR (tajā ietilpa 8 autonomās republikas, 2 darba komūnas), kā arī padomju varas pārņemtajām UPSR, BPSR un AFPSR. 1924. gadā tika izveidotas Uzbekijas PSR, Turkmēnijas PSR, kā arī Tadžikijas APSR, 1925. gadā tika izveidotas Kazahijas PSR, 1926. gadā - Kirgīzijas APSR. 1939.-1940. gados PSRS okupēja Rietumbaltkrieviju, Rietumukrainu, Besarābiju, Baltijas valstis, šīs teritorijas anektējot un izveidojot 4 jaunas savienotās republikas: Latvijas PSR, Lietuvas PSR, Igaunijas PSR un Karēlijas PSR. Ieviesa unificētu administratīvi teritoriālo iedalījumu (skat. savienotā republika > autonomā republika > autonomais apgabals > autonomais apvidus > apgabals > rajons > ciems > ciemats). Valsts pastāvēšanas laikā tika pieņemtas 3 PSRS konstitūcijas (6.07.1924.; 5.12.1936.; 7.10.1977.), pēc kuru parauga tika atvasinātas savienoto republiku un autonomo republiku konstitūcijas. Vienota valsts varas, pārvaldes, tiesībsargājošo institūciju sistēma (skat. Augstākā padome, Ministru padome, padomju vara, izpildkomiteja, tautas tiesa).

Privātīpašums bija aizliegts, to aizstājot ar personisko īpašumu. Visi ražošanas līdzekļi (rūpnīcas, to iekārtas, zvejas kuģi, sabiedriskais transports utt.) piederēja valstij - t.s. sociālistiskais īpašums, - zemnieku saimniecības tika likvidētas (atļauta tikai t.s. piemājas zeme), to vietā lauksaimniecībā nodarbinātie tika apvienoti t.s. kolektīvajās saimniecībās (kolhozos) un padomju saimniecībās (sovhozos). Komandekonomikas centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku. 60. gados pakāpeniski tika ieviestas plaša sociālo garantiju sistēma (bezmaksas pamat-, vidējā un augstākā izglītība, studējošo stipendiju sistēma, bezmaksas medicīnas pakalpojumi, vispārēja pensiju sistēma u.c.), likvidēts bezdarbs, valsts pilnībā finansēja zinātnes, kultūras un sporta dzīvi (teātrus, korus, mākslinieciskās pašdarbības biedrības un klubus, sporta komandas un individuālās nodarbības, ekstrēmo tūrismu, tā ekipējumu, transportu utt.), kas tai iedzīvotāju daļai, kura pieņēma pastāvošo varu, deva lielu daudzumu sociālo garantiju un stabilu, no stresiem brīvu sadzīvi. Par spīti straujajai vieglās rūpniecības attīstībai, valsts uzturētais zemais cenu līmenis padarīja prakstiski jebkuru preci pieejamu gandrīz jebkuram iedzīvotājam, kas radīja pastāvīgu, plašu un vispārēju plaša patēriņa preču un pārtikas produktu deficītu.

Tā kā valsts pastāvēšanas laikā norisa ievērojamas izmaiņas gan valsts ekonomikā, gan iekš- un ārpolitikā, tās vēsturi pieņemts periodizēt posmos, pamatojoties uz PSKP ģenerālsekretāru valīšanas laiku, jo izmaiņas raksturīgas tieši ar pie varas esošo personu nomaiņu:

• 1918.-1930. gadi (Ļeņins, Staļins - valsts tapšanas posms, pakāpeniska pāreja no kara komunisma uz t.s. NEPu, tad uz totalitāru vienpārtijas režīmu.
• 1931.-1953. gadi (Staļins) - totalitārisma un Staļina autoritārisma (Staļina personas kults nostiprināšanās, valsts industrializācija, strauja smagās rūpniecības, represīvo struktūru un valsts militārā potenciāla (Sarkanā armija) attīstība, virknes kaimiņvalstu aneksija, dalība II Pasaules karā.
• 1954.-1964. gadi (ŅHruščovs) - represiju līmeņa samazināšanās, vieglās rūpniecības uzplaukums, aktīvas globālas ārpolitikas veidošana.
• 1964.-1985. gadi (L.Brežņevs, J.Andropovs, K.Čerņenko) - t.s. stagnācijas periods, PSRS kā bipolārās pasaules vienas puses līdera nostiprināšanās, iesaistīšanās bruņošanās sacensībā ar ASV.
• 1985.-1991. gadi (M.Gorbačovs) - PSRS izstāšanās no bruņošanās sacensības, diealogs ar Rietumiem, kardinālas izmaiņas iekšpolitikā, valsts pašlikvidācija.

80. gadu otrajā pusē, nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei M. Gorbačova vadībā, valstī tika uzsāktas politiskās un ekonomiskās reformas (t.s. "pārbūve"), kuru rezultātā parādījās puslegāla, pēc tam legāla politiskā opozīcija un sākās t.s. PSRS sabrukums. 1990. gada martā PSRS izveidots valsts prezidenta amats. Šajā laikā lielākā daļa savienoto republiku pēc referendumiem vai ar AP lēmumiem pasludināja savu neatkarību līdz 1991. gada 26. decembrī PSRS beidza pastāvēt.

Skat. arī: kara komunisms, GULAG, GOELRO, kolektivizācija, perestroika

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 61. lpp.
• Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013. ISBN 978-9984-33-372-4

• Michael E. Urban. An Algebra of Soviet Power: Elite Circulation in the Belorussian Republic 1966-1986. - Cambridge University Press: Cambridge, 1989

Resursi internetā par šo tēmu

• Архив Александра Н. Яковлева
• Мещанкин A.A. Внутренняя торговля и бытовое обслуживание
• Гоголь Б.И. Общественное питание
• Клопотов K.K. Коммунальное хозяйство